Kā autisms var izpausties meitenēm un sievietēm
Šajā Starptautiskajā sieviešu dienā vēlamies izrādīt uzmanību un atbalstu meitenēm un sievietēm ar autismu, tāpēc iepazīstināsim ar to, kā meitenes un sievietes ar autismu var atšķirties no zēniem un vīriešiem ar autismu. Šīs atšķirības bieži apgrūtina pareizas diagnozes saņemšanu, kā dēļ diagnoze tiek noteikta novēloti vai netiek noteikta vispār.
Autisma diagnoze jau kopš pirmsākumiem bijusi tendēta uz zēniem/vīriešiem. Ne Leo Kaners, ne Hanss Aspergers, kurus var uzskatīt par diagnozes pamatlicējiem, savos pētījumos meitenēm nepievērsa lielu uzmanību. Saskaņā ar pašreizējām aplēsēm uz katru meiteni ar autismu ir 3-4 zēni ar autismu. Vēsturiski šī attiecība tika uzskatīta par vēl lielāku – līdz pat 15:1 gadījumos, kad runa par autismu bez intelektuāliem un funkcionālās valodas traucējumiem (t.s. Aspergera sindromu). Tas skaidrojams ar tolaik šaurāko izpratni par autisma spektru, tā dažādajām izpausmēm un indivīdu ar autismu dažādajām pielāgošanās stratēģijām. Šobrīd, izpratnei attīstoties, arvien vairāk meiteņu un sieviešu, kurām nav būtisku intelektuālās attīstības un funkcionālās valodas traucējumu, saņem autisma diagnozi, tomēr vecāki, pedagogi un speciālisti raksturīgās iezīmes uzreiz neatpazīst un 2021. gadā Lielbritānijā autisma diagnoze meitenēm tika noteikta vidēji 2-3 gadus vēlāk nekā zēniem (Latvijā šāds pētījums nav veikts).
Šeit ir vietā atgādināt, ka, lai arī autisma diagnostikas kritēriji ir uzvedībā balstīti un cilvēkiem ar autismu piemīt dažādas uzvedības īpatnības, autisms savā būtībā nav uzvedības traucējums, bet gan neirālās attīstības traucējums, tātad – iekšējs. Daudzas vispārzināmās ar autismu saistītās uzvedības īpatnības drīzāk var uzlūkot kā pielāgošanās mehānismus. Piemēram, stimošana jeb pašstimulējoša uzvedība var palīdzēt regulēt emocijas, uzmanību un sensorās apstrādes procesus, un izvairīšanās no acu kontakta indivīdam palīdz samazināt sensoro pārslodzi. Tomēr ne visi indivīdi uz savu autismu reaģē vienādi. Kā atsevišķas pielāgošanās stratēģijas jāizceļ grūtību internalizēšana un “maskēšanās”. Šādos gadījumos autismu var būt daudz grūtāk identificēt, un tieši šādas prezentācijas dēļ daudzas meitenes autisma diagnozi saņem novēloti, tostarp jau kā pieaugušas sievietes. Papildus jāizceļ arī atšķirības tajā, kā zēni un meitenes tiek audzināti un kas no viņiem tiek sagaidīts. Klusa, kautrīga, mazliet bailīga, jutīga un trauksmaina meitene ne vecākiem, ne pedagogiem parasti nerada aizdomas par attīstības traucējumiem, un šīs īpašības tiek skaidrotas ar pārmērīgu emocionalitāti un “histēriskumu”, kas sasaucas ar stereotipiskiem priekšstatiem par to, ko nozīmē “uzvesties kā meitenei”.
Tāpat kā zēniem, arī meitenēm ar autismu parasti ir intensīvas, aizrautīgas intereses, taču tās biežāk ir vecumam tipiskas un sociāli pieņemamas, piemēram, literatūra, zīmēšana, dzīvnieki vai slavenības. Pašstimulējoša uzvedība var izskatīties dažādi – gan kā šūpošanās, lēkāšana un roku plivināšana (šādā gadījumā, visticamāk, diagnoze tiks noteikta agrāk), gan neuzkrītošāk, piemēram, kā matu virpināšana, lūpu vai nagu knibināšana, ķimerēšanās ar rotaslietām, pildspalvu vai nagu graušana. Vairākos pētījumos secināts, ka atkārtotas ķermeņa kustības (stereotipijas) vairāk raksturīgas zēniem, savukārt meitenes biežāk uzvedas rituālistiski, kompulsīvi un uzstāj uz lietu nemainīgu kārtību. Tas var izpausties, piemēram, kā vienas un tās pašas iemīļotas filmas regulāra skatīšanās vai perfekcionisms mājasdarbu izpildē (pildīt atkārtoti, līdz ir perfekti un bez svītrojumiem). Papildus meitenes ar autismu bieži vien ir sociāli motivētākas nekā zēni ar autismu un, novērojot vienaudžus, attīsta sociālās imitācijas prasmes, kas ļauj “maskēt” ar autismu saistītās iezīmes, atdarinot neirotipisku uzvedību, piemēram, uzturot acu kontaktu, kaut arī tas ir grūti, iesaistoties sarunās vai apspiežot stimus. Daudzas sievietes ar autismu norāda, ka bērnībā bijis vieglāk draudzēties ar zēniem. Kā vienu no iemesliem var minēt tiešo, skaidro komunikāciju, kas raksturīgāka zēniem un vīriešiem, kamēr meitenes un sievietes savstarpējā komunikācijā biežāk izmanto zemtekstu un neskaidras norādes, kas viņu vienaudzēm ar autismu var nebūt saprotamas. Tomēr komunikācijas prasmju attīstīšana un labas uzvedības “noteikumu” apguve meitenēm ar autismu var kļūt par īpašu aizraušanos.
Vienaudžu imitācija un līdzīgās intereses virspusēji palīdz iekļauties un gūt draugus, taču sociālā naivuma dēļ meitenes ar autismu var nonākt problēmsituācijās. Tāpat ilgstoša maskēšanās visbiežāk atstāj graujošu iespaidu un nepārtrauktā stresa dēļ var būt bieži emociju izvirdumi, raudāšanas lēkmes, bet ar laiku var rasties trauksme, izdegšana, depresija, kā arī nestabila savas identitātes apziņa. Līdz ar to, it īpaši pusaudža gados, kad hormonālās pārmaiņas izraisa vēl lielāku emocionālu nestabilitāti un spiediens iekļauties starp vienaudžiem pieaug, var rasties maladaptīvas grūtību pārvarēšanas stratēģijas, piemēram, paškaitējums, ēšanas traucējumi, alkohola vai narkotiku lietošana. Turklāt tas, ja psihiskās veselības grūtību dēļ jauniete nonāk pie psihologa, psihiatra vai psihoterapeita, vēl negarantē, ka speciālists atpazīs grūtību pamatā esošos nediagnosticētos autiskā spektra traucējumus.
Pareizi noteikta autisma diagnoze bieži sniedz atvieglojumu un jaunu skatījumu uz savu dzīvi – beidzot ir vārdi tam, kāpēc pasaule vienmēr ir šķitusi citāda. Daudzas sāk no jauna izprast savas vajadzības un robežas, meklē piemērotākus mācību vai darba apstākļus, attiecības un atbalsta sistēmas. Pateicoties lielākai sabiedrības informētībai un pieejamiem resursiem, šobrīd arvien vairāk meiteņu un sieviešu ar autismu pasaulē rod iespēju izprast sevi un atrast vidi, kurā viņas var būt autentiskas. Veidojas atbalsta grupas, un daudzas kļūst par aizstāvēm citām sievietēm ar autismu, veidojot informatīvus resursus, uzstājoties konferencēs un daloties savā pieredzē, lai nākamajām paaudzēm būtu vieglāk saprast sevi un saņemt atbalstu. Arī Latvijā palēnām attīstās ar autismu saistīto pazīmju atpazīšana un diagnostika dažāda vecuma meitenēm, kā arī pieaugušām sievietēm.
Neatkarīgi no tā, vai diagnoze saņemta bērnībā vai vēlāk, sievietēm ar autismu dzīves gaita var būt ļoti dažāda. Bieži viņas aug vai ir izaugušas vidē, kas nav pielāgota viņu uztverei un domāšanas veidam, un viņu ceļš bieži ir sarežģīts – tas prasa ne tikai pielāgošanos, bet arī spēju pastāvēt pašām par sevi sabiedrībā, kas mēdz pārprast vai ignorēt viņu vajadzības. Dažām agrīna diagnoze nozīmē, ka viņas saņēmušas atbilstošāku atbalstu, kas pielāgots viņu vajadzībām, taču citām, neskatoties uz agrīnu autisma atpazīšanu, tāpat nākas saskarties ar stereotipiem un nepietiekamu izpratni par autismu sievietēm, kā arī ar atbalsta pakalpojumu nepieejamību. Pat ar diagnozi daudzas izjūt spiedienu pielāgoties sabiedrības gaidām, kā arī saskaras ar stigmu un aizspriedumiem. Ir ļoti svarīgi saņemt palīdzību, lai atrastu veidus, kā veidot dzīvi savā ritmā un iesaistīties jēgpilnās nodarbēs atbilstoši savām spējām. Lai gan izpratne par autismu meitenēm un sievietēm pakāpeniski uzlabojas, vēl aizvien ir ļoti daudz darāmā, lai nodrošinātu savlaicīgu diagnozes saņemšanu un piemērotu atbalstu. Bez pareizas diagnozes meitenēm un sievietēm var rasties vērienīgas grūtības akadēmiskajā un profesionālajā dzīvē, kas var izraisīt bezdarbu vai nepietiekamu nodarbinātību, un pašizpratnes trūkums var radīt konfliktus personīgās attiecībās, kā arī pasliktināt vispārējo dzīves kvalitāti. Jo ātrāk tiek atpazītas atšķirīgās autisma izpausmes meitenēm un sievietēm, jo efektīvāk iespējams nodrošināt viņām atbalstošu, pieejamu un drošu vidi, kurā viņas var būt viņas pašas bez nepieciešamības maskēties vai slēpt savas grūtības! To vēlamies 8. martā un katru dienu!
P.s. Šāda autisma prezentācija, kaut galvenokārt raksturīga meitenēm un sievietēm ar autismu, var būt cilvēkiem ar jebkādu dzimtes identitāti. Ikviens, kura grūtības paliek neredzamas aiz pielāgošanās stratēģijām, ir pelnījis, lai viņu saprot un atbalsta.