3. decembris – Starptautiskā personu ar invaliditāti diena
Šodien ir Starptautiskā personu ar invaliditāti diena, kas veltīta izpratnes veicināšanai par jautājumiem, kas skar invaliditāti. Šīs dienas mērķis ir veicināt iekļaušanu un iespēju vienlīdzību. Eiropā ir vairāk nekā 100 miljoni cilvēku ar invaliditāti (Eurostat, 2024), no kuriem apmēram 7 miljoni cilvēku ar autiskā spektra traucējumiem (Autism-Europe, 2024). Turpināsim darbu, lai veidotu nākotni, kurā katram cilvēkam ir iespēja pilnībā izmantot savu potenciālu! Īpaši vēlamies akcentēt to, ka arī cilvēkiem ar t.s. “neredzamajām invaliditātēm” ir jābūt redzamiem, pārstāvētiem un atbalstītiem. Arī autiskā spektra traucējumi bieži ir neredzami, proti, cilvēki ar autismu vizuāli izskatās tāpat kā visi pārējie, līdz ar to autismam raksturīgās informācijas uztveres, komunikācijas vai uzvedības īpatnības bieži tiek pārprastas, tulkotas kā uzvedības traucējumi, kaprīzes, pat apreibinošu vielu ietekme, savukārt vajadzības var tikt nesaprastas vai ignorētas un noliegtas. Lai uzlabotu izpratni par “neredzamajām invaliditātēm”, nepieciešams par tām runāt un dalīties pieredzes stāstos. Tieši individuālās un citādi neredzamās pieredzes akcentēt vēlas Autism-Europe šīgada kampaņā #AutismNotInvisible, uzsverot, ka cilvēkiem ar autismu, viņus pārstāvošajām organizācijām un viņu atbalsta tīkliem jābūt redzamiem visās jomās un jautājumos, kas uz viņiem attiecas.
Pagājušajā nedēļā viesojāmies arī starptautiskā konferencē Briselē, kuras pirmā daļa bija veltīta Eiropas Savienības Stratēģijas par personu ar invaliditāti tiesībām 2021-2030 otrajam posmam. Akcentējot moto “Nothing about us without us” (Nekas par mums bez mums – angļu val.), tika uzsvērts, cik svarīgi ir iesaistīt cilvēkus ar invaliditāti lēmumu pieņemšanas procesos un lai jautājumi, kas skar cilvēku ar invaliditāti tiesības, tiktu iekļauti visos projektos, ne tikai projektos, kas tiešā veidā saistīti ar invaliditāti. Tika apspriesta arī dzimumu nevienlīdzība invaliditātes un veselības aprūpes jomā, pastiprinātu uzmanību pievēršot sieviešu ar fizisku invaliditāti pieredzēm, bet ne mazāk nozīmīgas ir sieviešu ar garīga rakstura traucējumiem, tostarp autisma, pieredzes – sievietēm bieži tiek liegta piekļuve diagnozei un ārstniecībai vai psihosociālai rehabilitācijai, traucējumu simptomus skaidrojot ar “pārmērīgu emocionalitāti”, “histēriskumu” u.tml.
Turpinājumā īpaša uzmanība tika veltīta virzībai uz deinstitucionalizāciju un cilvēku ar invaliditāti tiesībām uz neatkarīgu dzīvi. Aptuveni 1,5 miljoni cilvēku ES joprojām dzīvo ilgtermiņa aprūpes iestādēs, bieži vien ar ierobežotu rīcības brīvību un kontroli pār savu dzīvi. Pārsteidzoši, ka par šiem jautājumiem ticis runāts jau ilgstoši, taču 10 Eiropas valstīs, kas sen ratificējušas ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, institucionalizēto cilvēku skaits tikai pieaudzis. Šajā jomā ir daudz izaicinājumu: nepietiekams finansējums un esošo institūciju pretošanās pārmaiņām, mājokļa un ikdienas atbalsta trūkums, grūtības pārejas procesā. Lai cilvēki ar invaliditāti, kuriem ikdienā vajadzīgs pastiprināts atbalsts, varētu iekļauties kopienā, nepieciešams pilnībā mainīt paradigmu, iesaistot visus, sākot no amatpersonām, turpinot ar apkārtējo sabiedrību un beidzot ar pašiem cilvēkiem ar invaliditāti.
Vēl konferencē tika izcelta satraucoša statistika – tikai puse cilvēku ar invaliditāti darbspējīgā vecumā ES ir nodarbināti (Eurostat, 2024). Bezdarbs ir īpaši izplatīts sieviešu un jauniešu ar invaliditāti vidū. Kā potenciālie risinājumi iezīmējās iekļaujoša izglītība un profesionālā apmācība, tostarp atbilstoši izglītojot pedagogus, lai viņi varētu mācību procesā atbalstīt skolēnus/studentus ar invaliditāti. Tāpat nepieciešams palielināt iespēju loku atvērtajā darba tirgū, nevis veicināt segregāciju, cilvēkus ar invaliditāti nodarbinot tikai speciāli tam izveidotās darbavietās.
Visbeidzot – sarunās par pilsētu pieejamību tika norādīts uz to, cik būtiska ir ne tikai fiziskā pieejamība, bet arī kognitīvā pieejamība, kas tik nepieciešama cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, uztveres traucējumiem u.c. Šai kontekstā tika uzsvērta pašvaldību loma izpratnes veicināšanā un iekļaušanas nodrošināšanā. Starp pielāgojumiem, kas pilsētvidēs būtu nepieciešami, bet reti sastopami, tika minētas piktogrammas, teksti vieglajā valodā un mierīgas, paredzamas publiskās iekštelpas un ārtelpas bez intensīviem stimuliem. Izmantojot skaidru un kodolīgu valodu, saglabājot konsekventu dizainu un pielāgojot satura pasniegšanas veidu, ir iespējams izveidot iekļaujošāku vidi. Tas var palīdzēt ne tikai personām ar kognitīva rakstura grūtībām, bet arī plašākam cilvēku lokam.
Virzoties nākotnē, ir būtiski turpināt aizstāvēt visu personu ar invaliditāti tiesības un intereses, veidojot pasauli, kurā ikviens var maksimāli izmantot savas spējas. Tam nepieciešama ES dalībvalstu savstarpēja sadarbība un mācīšanās gan no kļūdām, gan no labo prakšu piemēriem, bet, pats galvenais, sabiedrības atvērtība, iesaiste un atbalsts!
