Kas ir neirodažādība
Līdzīgi kā bioloģiskā daudzveidība (biodiversity) attiecas uz visu dzīvo radību daudzveidību dabā, tāpat neirodažādība attiecas uz cilvēka smadzeņu funkciju un izziņas daudzveidību. Kā cilvēki mēs esam atšķirīgi cits no cita, un mūsu smadzenes ir unikālas.
Terminu “neirodažādība” (saukta arī par neirodaudzveidību, neirodiversitāti; angļu – neurodiversity) 1990. gadu beigās ieviesa austrāļu socioloģe un autisma tiesību aizstāve Džūdija Singere (Judy Singer). Vēlāk, 2000. gadā, amerikāņu autisma tiesību aktīviste Kasjane Asasumasu (Kassiane Asasumasu) radīja terminu “neiroatšķirīgs” (neurodivergent), lai apzīmētu cilvēku ar atipisku smadzeņu attīstību un/vai darbību. Šeit jāpiezīmē – tas, ja kāds ir neiroatšķirīgs, uzreiz nenozīmē, ka viņam ir autisms. Neiroatšķirības jēdziens tiek lietots ļoti plaši, un lielākajai daļai neiroatšķirīgu cilvēku nav autisma. Dažas citas neiroatšķirības ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), disleksija, dispraksija. Neiroatšķirības var parādīties arī vēlāk dzīvē. Piemēram, tā var būt epilepsija vai galvas traumas rezultātā gūts smadzeņu bojājums, un pavisam plašā nozīmē pie neiroatšķirībām iekļauj arī psihiskus traucējumus, īpaši tad, ja tie ir ar hronisku norises gaitu. Savukārt cilvēkus ar tipisku smadzeņu darbību ierasti dēvē par neirotipiskiem.
Neirodažādības paradigmas (neurodiversity paradigm) pamatnostādne ir, ka cilvēku neiroloģiskā daudzveidība ir dabiska un neviens smadzeņu darbības veids nav savā būtībā pareizs vai nepareizs.
Paradigma nenoliedz, ka atipiska smadzeņu attīstība un/vai darbība var izraisīt funkcionēšanas ierobežojumus un invaliditāti, taču lielā mērā balstās uz invaliditātes sociālo modeli, identificējot sociālās struktūras un prakses, kas šos ierobežojumus rada. Atšķirībā no invaliditātes medicīniskā modeļa, šī pieeja ierosina, ka individuālie ierobežojumi ne vienmēr ir invaliditātes cēlonis – bieži tā ir sabiedrības nespēja nodrošināt atbilstošus pakalpojumus un ņemt vērā cilvēku ar invaliditāti vajadzības. Paradigma aicina arī radikāli mainīt skatījumu un nedomāt par atipisku smadzeņu attīstību vai darbību kā deficītiem un traucējumiem, kurus nepieciešams ārstēt, bet gan aicina pieņemt vienam otra atšķirības, īpaši izceļot katra vērtību un stiprās puses, kā arī veicināt iekļaušanu un nepieciešamo pielāgojumu nodrošināšanu. Šāda pieeja nav pretrunā ar sociālo rehabilitāciju un to, ka neiroatšķirīgiem cilvēkiem jāpalīdz attīstīt viņu prasmes, taču uzsver, ka sabiedrībai ir jārespektē neiroatšķirīgu cilvēku vēlmes un vajadzības, nevis jāuzspiež savējās. Lai vēlmes un vajadzības tiktu respektētas, nepieciešamas atšķirīgas mācību metodes, prasības un gaidas, kā arī rezultāti nav jāmēra pēc tipiskas mērauklas.
Situācijas piemērs: Darbiniekam ar autismu ir grūtības strādāt tipiskā biroja vidē.
Tradicionālā, deficītos bāzētā pieeja uzsver, ka darbiniekam jāpielāgojas esošajai darba kultūrai. Piemēram, jāapgūst sociālās prasmes, lai labāk spētu tikt galā ar sociālām situācijām, jāstrādā noteiktā kārtībā un jāpacieš apkārtējās vides kairinātāji, pat ja tie šķiet neizturami.
Tradicionālie risinājumi:
Darbinieku mudina piedalīties kopīgās pusdienās un izbraukumos vai pēc darba doties uz bāru, lai veidotu kontaktus ar kolēģiem.
Darbiniekam liek strādāt tādā pašā vidē kā citiem, pat ja tas veicina sensorās pārslodzes rašanos, izraisa trauksmi, galvassāpes un/vai traucē koncentrēties (darba produktivitāte krītas).
Ja socializēšanās grūtības ietekmē darba rezultātus, darbiniekam izstrādā plānu darba izpildes uzlabošanai.
Neirodažādību atbalstoša pieeja par prioritāti izvirza darbinieka specifisko grūtību un vajadzību izpratni. Tiek meklēti risinājumi, kas izmanto darbinieka stiprās puses, vienlaikus novēršot traucēkļus un samazinot diskomfortu.
Iespējamie neirodažādību atbalstošie risinājumi:
Atklāta saruna ar darbinieku par viņa vajadzībām un vēlmēm darbavietā un nepieciešamo pielāgojumu ieviešana. Pielāgojumi var būt, piemēram:
Elastīgs darba režīms. Iespēja strādāt attālināti vai elastīgs darba laiks samazina nepieciešamību ilgstoši atrasties nepatīkami stimulējošā biroja vidē.
Klusas darba vietas iekārtošana birojā, kas var palīdzēt koncentrēties uz darba pienākumu izpildi un izvairīties no sensoras pārslodzes.
Alternatīvas saziņas metodes, piemēram, saziņa rakstveidā.
Darbinieka stipro pušu apzināšana. Iepazīstot darbinieka talantus un stiprās puses, iespējams pielāgot darba uzdevumus, lai tās izmantotu. Tādējādi var veicināt gan darbinieka interesi par darāmo darbu, gan pašpārliecību un produktivitāti.
Apmācības par neirodažādību darbavietā.
Galvenās atšķirības:
Tradicionālā pieeja ir vērsta uz to, lai mainītu darbinieku, savukārt neirodažādību atbalstošā pieeja cenšas pārveidot vidi, lai to pielāgotu darbinieka vajadzībām. Svarīgi atzīmēt, ka šie ir vienkāršoti piemēri, labākā pieeja var ietvert abu pieeju kombināciju atkarībā no konkrētās situācijas un darbinieka vēlmēm.
Papildu apsvērumi:
Abās pieejās ļoti svarīga ir atklāta saziņa starp darbinieku un darba vadītāju.
Lai atrastu visiem piemērotu risinājumu, ir svarīgi saprast darbinieka vajadzības un vēlmes.
Darba devējam jāņem vērā juridiskās prasības attiecībā uz pielāgojumiem, kas nodrošināmi darbiniekam ar invaliditāti vai funkcionāliem traucējumiem.
Ja neiroatšķirīgais cilvēks ir ar invaliditāti, saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām viņam ir likumiskas tiesības uz saprātīgiem pielāgojumiem darbavietā.
Lai gan neirodažādības paradigma ir ļoti nozīmīgs pavērsiens tajā, kā domājam par neiroloģiskām atšķirībām un invaliditāti, tai ir arī daži problemātiski aspekti:
Neirodažādības paradigmu ir izstrādājuši pieauguši cilvēki ar autismu, kuru atbalsta vajadzības ikdienā ir nelielas, un paradigma tiek kritizēta par to, ka, iespējams, neņem vērā problēmas, ar kurām saskaras cilvēki, kuriem ir lielākas atbalsta vajadzības. Ne visi neiroatšķirības aspekti ir pozitīvi, un daži stāvokļi var radīt ievērojamas ciešanas. Piemēram, daudziem cilvēkiem ar autismu un/vai intelektuālās attīstības traucējumiem ir nepieciešama 24/7 aprūpe un uzraudzība, lai viņi tiktu galā ar pamatlietām un nenodarītu sev pāri.
Starp pašiem neiroatšķirīgajiem cilvēkiem paradigma nav vispārēji pieņemta. Daļa dod priekšroku invaliditātes medicīniskajam modelim, nevairās no vārda “traucējumi” un labprāt no savām neiroatšķirībām atbrīvotos pilnībā. Neiroatšķirīgo kopienā šī uzskatu sadursme mēdz radīt šķelšanos un konfliktus.
Tāpat tiek pārmests, ka paradigmas ietvaros pārāk liels uzsvars tiek likts uz stiprajām pusēm, nevis uz atbalsta nepieciešamību. Pastāv bažas, ka tas var aizēnot vajadzību pēc resursiem un atbalsta tiem, kam ikdienā ir lielas grūtības. Lai gan stipro pušu izcelšana ir svarīga, arī praktiska palīdzība ir ļoti svarīga!
❗️Būtiski atcerēties, ka ikkatra indivīda vajadzības ir atšķirīgas. Mērķis ir atrast līdzsvaru starp stipro pušu izcelšanu un to, lai ikvienam tiktu nodrošināts nepieciešamais atbalsts.
Kopš saviem pirmsākumiem neirodažādības kustība (neurodiversity movement) ir kļuvusi par plaši izplatītu sociālā taisnīguma kustību, kas vērsta uz neiroatšķirīgu cilvēku tiesību aizstāvību un sociālo iekļaušanu. Tās mērķis ir veicināt visu cilvēku pieņemšanu un iekļaušanu, vienlaikus ņemot vērā neiroloģiskās atšķirības. Lai gan galvenokārt tā ir sociālā taisnīguma kustība, tai ir arvien lielāka nozīme tajā, kā pētnieki un sabiedrība raugās uz noteiktiem funkcionēšanas ierobežojumiem un invaliditāti.
Raksts tapis Erasmus+ projekta "Perspective" ietvaros. Projektu finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie viedokļi un uzskati ir tikai un vienīgi autora(-u) viedokļi, un tie ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Komisijas viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Komisija par tiem nevar uzņemties atbildību. Projekta numurs: 2023-1-SE01-KA220-VET-000156500.