Oficiāli man ir vidējā izglītība. Neoficiāli ir ļoti daudz apmācību, un esmu četrus gadus universitātē juristos nomācījusies, bet nepabeidzu. Man bija daudz akadēmisko parādu pirms pašām beigām 4. kursā, un es vienkārši nolūzu. Paralēli strādāju divos darbos. Arī fokuss un prioritāšu noteikšana gan lielās lietās, gan mazās man sagādā grūtības — varbūt, ka tā vietā, lai vairāk fokusētos uz to, lai tiešām saņemtos un universitāti pabeigtu, es izšķīdu citās lietās.

Vēl viena izglītība, ko ieguvu pirms vairāk nekā desmit gadiem — es tiku vienā projektā ģimenes mediatoru apmācībās. Tas bija Itālijā, programma bija adaptēta no Florences Universitātes maģistra programmas, un, lai tur uzņemtu cilvēku, obligāta prasība bija grāds sociālajās zinātnēs. Biju absolūti laimīga, zinot, ka man nav tā grāda, bet ka viņi tomēr paņēma mani. Tā ir vēl viena tāda nopietnā izglītība, un tad ir bezgala daudz visādu kursu, kur mani darba devēji ir mani sūtījuši un kur es esmu pati pieteikusies.

Par pieaugušajiem ar autismu esmu lasījusi, ka viena tipiska pazīme ir, ka var būt viena vai vairākas nepabeigtas izglītības. Es zaudēju interesi, un tad ir grūtības pabeigt. Ar juristiem tiešām tā bija, ka ideālisma pilna tur iestājos — kā es cīnīšos pret neliešiem! —, bet iznāca pavisam citādi.

Ļoti liela grūtība bija iekļaušanās termiņos. Vienmēr likās, ka visiem referātiem un rakstu darbiem ir divas dienas par maz. Un tajā pašā laikā ir dusmas uz sevi par gumijas stiepšanu —  prokrastināciju un tādā garā. Kad kaut ko vajag darīt, es neesmu tāds cilvēks, kas apsēžas un var tajā brīdī izdarīt jebko. Man vajag kādu stimulu vai iedvesmu.

Mans sapņu darbs varētu būt psihoterapeits. Es esmu ļoti daudz strādājusi saskarē ar psihologiem; viena no lietām, ko izmācījos, bija krīzes intervence, un es ilgus gadus nostrādāju krīzes centrā, līdz pēc apmēram divdesmit gadiem biju pilnīgi izdegusi. Tad aizgāju prom. Es vairs nevarēju, arī darba kvalitāte pasliktinājās, un mēs ar darba devēju vienojāmies, ka vismaz uz laiku to pārtraucu. Tagad būs jau kādi seši gadi.

Mani tiešām interesē citu cilvēku stāsti, un es ticu, ka tas var palīdzēt. Man ir tāda pieredze gan ar krīzes intervenci, gan konsultējot ģimenes tiesībās — pārsvarā sievietes, kas cieš no vardarbības. Tas man ļoti, ļoti patika, tāpēc domāju, ka psihoterapeita darbs būtu pavisam, pavisam sapņu darbs. Lai gan tas, ko tagad daru, man arī patīk, kaut gan nenes baigos ienākumus.

Šobrīd strādāju kādā nevalstiskajā organizācijā. Tas ir vienas lielas Eiropas organizācijas Latvijas atzars, tā ir interešu aizstāvības organizācija. Es strādāju tur par ekspertu. Strādāju projektos, man ir jāraksta ziņojumi, atzinumi, priekšlikumi valdībai, Saeimai, institūcijām. Pašlaik kopā ar deviņām citām valstīm ir viens projekts par bezpajumtniecību, tas ir saistīts ar pakalpojumu sniegšanu bezpajumtniekiem un arī ar garīgo veselību tādā ziņā, ka ir izpētīts, ka lielākajai daļai bezpajumtnieku ir garīgās veselības problēmas. Es pieņemu, ka tur ir arī ar autisma spektra traucējumiem gana daudz cilvēku.

Kad vēl mācījos universitātē, tad, lai piepelnītos, sāku caur pazīšanos glābt vienu biznesu, un pēc tam kolēģis mani uzaicināja strādāt valsts aģentūrā. Es tur nostrādāju vienpadsmit gadus. No turienes mani sūtīja uz daudzām apmācībām ārzemēs, kas bija juridiski baigi vērtīgās, es tiešām to novērtēju. Darbs izbeidzās tāpēc, ka aģentūru likvidēja, kad 2008.-2009. gadā bija ekonomiskā krīze, un es paliku tikai krīzes centrā. Pēc tam vienu brīdi strādāju Bērnu uzticības tālrunī, bet tur mani tālāk par pārbaudes laiku nelaida, jo nebija izglītības. Tas ir mans klupšanas akmens. Piemēram, izturēju septiņus mēnešus pašvaldības institūcijā. Es vienmēr norādu, ka man nav izglītības, bet ir tāda un tāda pieredze. Un tad man vienmēr iebāž acīs to, ka nav izglītības. Biju pieteikuma vēstulē norādījusi, ka izglītības man nav, bet pēc tam sanāca tā, ka aizgāju uz slimības lapas, salauzusi roku, un manas lietas pārņēma citi kolēģi un priekšniecība. Izrādījās, ka manās lietās ir pilnīgs bardaks, jo es biju pagalam slikts darbinieks tieši tajā lietu vešanas ziņā. Tad tika norādīts, ka es esot slēpusi, ka man nav izglītības, un tas man tā aizķērās! Biju šausmīgi dusmīga, izvilku pieteikuma vēstules kopiju un vēl ar zaļu tur to pasvītroju.

Šīs ir pamata darbavietas, kas man ir bijušas. Saistībā ar autismu varbūt jāpiebilst, ka gan krīzes centrs, gan aģentūra man ļoti nāca pretī ar to, ka man ir grūtības iekļauties un es nu nekādā veidā nevaru strādāt no pusdeviņiem līdz pieciem. Tas ir diezgan traki.

Kopumā pozitīvi, jo viss, ko esmu iemācījusies, ir bijis vērtīgs un visa pieredze ir bijusi ļoti forša. Tās ir bijušas ļoti dažādas pieredzes. Piemēram, Bērnu uzticības tālrunis man ļoti patika.

Es īstenībā nezinu, kā tiku galā. Pie tālruņa strādājot, bija tā, ka brīdī, kad bija zvans, visa biju tajā iekšā. Man tikai pāris reižu ir bijis tā, ka nevaru atiet pēc darba. Viena tāda reize bija, kad bija pašnāvības zvans un zvanītājs stāstīja, kā viņš ir izdomājis veikt pašnāvību. Viņš teica, ka ir zobārsts un viņam ir prakse tur-un-tur. Ar tiem narkotiskajiem līdzekļiem, kas viņa rīcībā ir, tad viņš savu dzīvi arī beigs. Es nākamajā dienā teicu vīram: “Ejam ar suni pastaigāties tur garām!”, — jo tas bija netālu no manas mājas. “Vai tur nav policija vai kaut kas tamlīdzīgs?” Tas bija tāds gadījums, bet bija obligātas supervīzijas un tās ļoti palīdzēja.

Es pati esmu zvanījusi uz krīzes centru vēl tad, kad tur strādāju, jo bija viens atgadījums, kad nezināju, kā nomierināties un ko iesākt. Gadījums bija stipri satraucošs, zvanīju nakts vidū, un bija okei. Tā kā es biju viens no vecākajiem darbiniekiem un vadīju apmācības un supervīzijas, protams, mana balss bija atpazīstama, ko es slēpšos? Pateicu, ka zvanu es, bet man tagad vajag palīdzību. Traucēja vienīgi tas, ka zināju, kā esam apmācīti runāt. Nezinātājs to nezina, tur ir ļoti konkrēta shēma.

Ja ar komunikāciju ir grūtības, tad apmācība sniedz to, ka zini, kā ir jārunā — konkrētiem teikumiem ļoti konkrētā veidā, un tas rāmis ļoti palīdz. Es uz turieni aizgāju, kad mācījos 4. kursa sākumā, man bija 23 gadi. Ja līdz tam būtībā nerunāju ar cilvēkiem, izņemot, ja mani uzrunāja, tad redz, cik es tagad esmu pļāpīga, vai ne? Pēc apmācībām man bija sajūta, ka man ir iedots tāds kā burvju instruments, pēc vārda kabatā vairs nav jāmeklē un ir daudz vieglāk komunicēt.

Agrā jaunībā es arī nemācēju runāt pa telefonu. Man bija grūtības piezvanīt klasesbiedriem, lai paprasītu, kas ir uzdots. Es to vienkārši nemācēju izdarīt. Tolaik mobilo telefonu vēl nebija, bija jāsauc kāds pie telefona. Bet tad es strādāju vienā NVO, man vajadzēja daudz zvanīt un skaidroties. Biju noklausījusies, kā mana priekšniece runā, un es vienkārši darīju pakaļ. Burtiski kopēju viņu, jo citādi es nezinātu. Beigās man teica, ka man ļoti labi sanākot, ka visiem patīkot, kā es runāju.

Gandarījums noteikti, atzinība un pašapliecināšanās.

Es būtu priecīga, ja naudas par to, ko es daru, būtu vairāk. Bet tas noteikti nav izšķirošais. Man pašai reizēm liekas, ka man ir tā — ā, nauda, kas tā tāda? Man ir ļoti distancētas attiecības ar naudu. Katrā ziņā es nezinu, par cik milzīgu naudu es varētu iet darīt darbu, kas man nepatīk.

Pārsvarā mani uzaicināja. Godīgi sakot, uz darba intervijām esmu bijusi pāris reizes mūžā. Pašvaldībā es dabūju darbu pēc darba intervijas, kaut gan arī tur mana priekšniece bija cilvēks, ko jau iepriekš pazinu. Bet mani paņēma pēc intervijas.

Man ir grūtības sevi piedāvāt, sevi reklamēt. Es domāju, ka darba intervijās man būtu diezgan grūti rast pareizās atbildes uz jautājumiem, ko man prasa, un tad būtu baigais stress — vai es derēšu, vai es nederēšu, vai tas, ko es saku, ir pieņemami vai nē?

Jā, bet man tādas apmācības nav bijušas, tā ka… (Smejas)

Pārsvarā mani kāds ir uzaicinājis. Godīgi sakot, uz darba intervijām esmu bijusi pāris reizes mūžā. Pašvaldības institūcijā es dabūju darbu pēc darba intervijas, kaut gan arī tur mana priekšniece bija cilvēks, ko jau iepriekš pazinu. Bet mani paņēma pēc intervijas.

Pārsvarā nē. Arī krīzes centrā nē. Tā darba beigu posmā sāku apzināties, ka man varētu būt autisms, man radās kaut kādas aizdomas. Tagad esmu to pateikusi savai priekšniecei, bet viņa to īsti neuztver. Nu, viņa pieņem, ka ir. Kad es to teicu, viņa atbildēja: “Jā, tu jau esi tāda bišķi dīvaina, bet caurmērā viss ir kārtībā.”

Diezgan neitrāli. “Nu, tu bišķi tāda jocīga esi.” Tas arī saistībā ar to, ka man ir tie iedvesmas uzplūdi un atplūdi un es nevaru mehāniski piedzemdēt kādu dokumentu. Man tiešām vajag kādu stimulu. Tagad ir tā, ka projektā par bezpajumtniecību, ko es minēju, strādājam divatā ar kolēģi. Es rakstu dokumentus, viņa sēž man blakus. Es rakstu un apspriežos, un tas mani disciplinē un pietur, palīdz noturēt fokusu, jo bez viņas es nevarētu. Divatā mēs tiekam galā, pat laikus iesniedzam visu.

Arī tad, kad krīzes centrā rakstījām pirmos projektus, sēdējām ar kolēģi pie datora divatā, kopā gudrojām un rakstījām. Man ir grūti strādāt tādā “Es tev kaut ko aizsūtīšu, tu tur papildini!” formātā. Varu arī tā, bet labāk tiešām veicas, kad kāds ir blakus.

Tāpēc, ka es aizklīstu, man ir grūti fokusu noturēt, grūti koncentrēties. Pirms pāris dienām izlasīju vienu materiālu par prokrastināciju — tas ir, ka tu vari vilkt garumā, līdz ir depresija un slikti, un trauksme, un nemiers. Un otra galējība ir, kad esi hiperfokusēts un vari trīs dienu laikā uzrakstīt bakalaura darbu vai ko tādu. Arī man tā ir gadījies. Šoziem es vienu pasūtījuma darbu taisīju, neatejot no datora. Kādas 26 stundas rāvu, paralēli dzerot daudz kafijas. Tas man toreiz izdevās. Bet pēc tam nāk baigie atplūdi, tā kā bēgums, un tad ir jāgaida, kamēr pāries un es atkal varēšu ķerties pie darbiem.

Jā, kolēģe, ar kuru es strādāju kopā.

Pa draugam. Ja man pārmet, kas man ir par grūtībām. Tie ir bijuši tie konkrētie divi gadījumi ar kolēģi un priekšnieci.

Kad man sāka rasties aizdomas [par autismu] un, meklējot informāciju, arvien vairāk un vairāk šķita, ka tas ir par mani, bija arī reakcija: “Ko tu te vari izgudrot par sevi?” Reizēm gan es kādam minēju, ka man līdz 23 gadu vecumam bijušas ļoti nopietnas komunikācijas grūtības, ka nekad nerunāju un ar draudzību veidošanu arī bija grūtības.

Dažreiz cilvēkiem liekas: “Nu ko tu stāsti, kādas tev komunikācijas grūtības!?” Bet ir, un pati es to izjūtu. Piemēram, darbā. Bieži ir sanāksmes, tostarp arī ārzemēs, un kafijas pauzes un small talk ir kaut kas mega grūts. Es tev rakstīju, ka man ir draudzene Somijā — psihiatre un psihoterapeite. Mēs satikāmies konferencē Helsinkos. Tas bija kādā divtūkstošajā gadā, ļoti sen. Milzīgs cilvēku bars milzīgā konferenču centrā, un es kafijas pauzē vientulīgi stāvēju maliņā un dzēru kafiju. Tā sieviete man pienāca klāt, un mēs sākām runāties. Pirms dažiem gadiem, kad par autismu ieminējos un viņa man sūtīja testus, viņa teica, ka viņai jau likās kaut kas tāds. Bet tā ir izvērtusies par baigi foršo, jauko draudzību.

Visgrūtākie ir termiņi un vispār piespiesties kaut ko darīt. Piemēram, tagad man ir jāraksta finanšu atskaite par projektu braucieniem, un es jau sen esmu nokavējusi visus iespējamos termiņus. Jau mēnešiem nevaru pieķerties, jo nezinu, no kura gala, un vispār atskaites man sagādā lielākās grūtības.

Reizēm ir grūti lūgt palīdzību. Kolēģe, ar kuru kopā sēžam pie datora un rakstām ziņojumus, to saprot un pieņem. Vienalga, zinot vai nezinot, ka man ir autisms, viņa pieņem, ka tā tas ir. Bet citi var nesaprast. “Nu kā, tu taču visu pati tik labi izdomā un pati dari, kas par lietu, ko tu bremzē?” Un tad es nezinu, kā lai paskaidroju, kāpēc nevaru iekļauties termiņos vai kāpēc reizēm uznāk tas, ko es saucu par uzdevuma paralīzi (task paralysis).

Saproti, man tas nekas tāds baigi slēpjams nav, bet esmu saskārusies ar “Ko tu tur izgudro, ko tu karini sev birkas un liec sev diagnozi?”. Protams, vieglāk būtu, ja cilvēki to, ko es saku, pieņemtu.

Nu jā, ja pasaku, ka autisma spektrs, tad liekas, ka es sēžu stūrī un dauzu galvu pret sienu. Bet tā nebūt nav.

Tieši tāds, kā man tagad ir no kolēģes — strādāt kopā, darīt kopā, nevis sapulcē vienoties par darāmo. Kādreiz vadīju darba grupu. Visu norunājām, bet dokumentu kārtošana, rakstīšana un noformēšana palika uz mani. Tad es sāku bremzēt un kavēt termiņus, un neko nedarīt. Kaut kāda palīdzība blakus, tā man noderētu. Un, protams, noderētu arī tas, ja darba devējs būtu informēts par to, kas ir autisma spektrs.

Jā, obligāti jāvar izvēlēties darbalaiku. Tagad man tā ir, izņemot, ja ir sapulces, bet nu tas ir okei, tik tālu es varu aizbraukt. Es varu saņemties 1-2 dienas, vairāk nē. Elastīgs darbalaiks noteikti ir vajadzīgs.

No vienas puses, būtu svarīgi runāt par to un informēt darba devēju, bet risks atkal ir tāds, ka tas tiks uztverts nepareizi — ka tā ir slimība vai nenormālība. Informētība būtu gandrīz vai vissvarīgākais aspekts.

Paldies, bet tas ir iemācīts.

Atcerējos vienu epizodi. Dažkārt darbā pārprotu norādījumus un saprotu tikai tad, ja saka skaidri. Toreiz bija tā, ka pie manis kabinetā ienāca psiholoģe, ko biju iepazinusi konferencē iepriekš, pirms gadiem desmit. Viņa man teica, ka es kādreiz varētu ienākt pie viņas parunāties. Es to uztvēru kā draudzīgu žestu, bet biju tā iegrimusi savās lietās, ka tikai tad, kad man tieši pateica, lai eju ar viņu runāt, es aizgāju. Pēc tam priekšnieces ziņojumā bija norāde, ka es esot ignorējusi piedāvāto psiholoģisko palīdzību.... Ja viņa būtu teikusi, ka tas ir vajadzīgs, lai labāk varētu veikt darba pienākumus, tad es kaut tai pašā dienā būtu aizgājusi, bet te — papļāpāt à la kafiju padzert. Secinājums: man kā cilvēkam ar autismu ir svarīgi precīzi norādījumi, nevis kaut kas riņķī apkārt. Un tas nav kā Valsts darba inspekcijas bukletā par autismu, proti, ka "izej cauri dokumentiem" tiks saprasts burtiski. Visādas alegorijas esmu iemācījusies.