Profils: sieviete, 29 gadi, vidējā izglītība

Kas būtu tavs sapņu darbs un kāpēc?

Vispār līdz šim manas attiecības ar darbu ir bijušas sliktas. Es labprāt strādāju, kad varu, taču negribu iet uz darbu piespiedu kārtā vienkārši tāpēc, ka “tā ir jādara” — darbs ir milzīgs stresors, kura dēļ man ir agresijas lēkmes ar paškaitējumu, tāpat kā skola bija šāds stresors, kad biju jaunāka. Darbs ir kaut kas, kas ar savām prasībām un grafikiem ielaužas manā pasaulē no ārpuses un pārtrauc to, ko es daru, neļauj man atpūsties, saregulēties, nodarboties ar savām lietām. Tas pieprasa cita veida organizāciju. Līdz ar to man nav tāda “sapņu darba”. Es nekad neesmu sapņojusi par darbu vai īsteni iztēlojusies sevi strādājam. Nodarbinātība man saistās ar mokām un izdegšanu, kopš mazotnes neesmu varējusi saprast to, kā cilvēki ar kaut ko tiek galā, un vienmēr esmu domājusi, ka diennaktī ir pārāk maz stundu. Visa ir pārāk daudz, pasaule ir pārāk prasīga.

Nevajag gan to pārprast — es neesmu slinka, strādāt un izdarīt darbu arī man patīk, vislielākā problēma laikam ir tāda, ka darba slodze vienmēr ir bijusi par lielu, kā arī pats darbs nav sakritis ar manām interesēm. Ja nu pasaule uz nodarbinātību tik ļoti spiež, man gribētos monetizēt savas šaurās intereses. Domāju, ka tas ir vienīgais iespējamais veids, kā strādāt, jo citos kontekstos es nefunkcionēju. Tādā gadījumā, šķiet, labprāt strādātu no mājām pie datora, pamatā mani interesē darbs ar tekstu, autisma un psihiskās veselības aktīvisms, gribētos rakstīt, rediģēt, tulkot resursus, varbūt pat grāmatas. Es jau tāpat to ikdienā daru — rakstu interneta forumos, domubiedru grupās, sazinos ar citiem u.tml. Taču man jau ir ieilgusi autiska izdegšana, tāpēc jābūt piesardzīgai, pilnas slodzes darbu es nekad neesmu varējusi pilnvērtīgi strādāt, arī pusslodze šobrīd ir uz jautājuma zīmes, kā arī UDHS dēļ es pārsvarā nemaz nevaru “savākt smadzenes kopā”, lai patiešām izdarītu to, kas darāms.

Vēl man patīk kārtot, sistematizēt lietas, fiziski aktīvs darbs, patiesībā tas ir vieglāk nekā nodarboties ar intelektuālu darbu, jo man ir nepieciešamība visu laiku kustēties, bet no mājām jau nekādu fizisku darbu nepastrādāšu. Tīrīt māju un gatavot ēst nozīmē būt par mājsaimnieci. Un par to nemaksā.

Vai ir kāds temats, kas tevi īpaši interesē?

Sevi izzinot, mani ir padziļināti ieinteresējuši autiskā spektra traucējumi, īpaši sievietēs, psihiskās veselības traucējumi, bet kopš bērnības mani ir aizrāvusi mūzika, mode, lasīšana, viss, kas saistīts ar tekstu, valodām. Vēl jāpiebilst bezgalīga lietu kārtošana, organizēšana, tīrīšana. Un vēl man ļoti patīk gatavot ēst, izmēģināt jaunas receptes. Mans sapņu “darbs” tiešām varētu būt palikt mājās, tur uzturēt savu kārtību, gatavot ēst un lasīt to, kas man patīk. Man gan ir ļoti grūti ar nestrukturētu laiku, tāpēc noderētu atbalsts, paliekot vienai mājās.

Kāda ir tava līdzšinējā darba pieredze?

Vidusskolas laikā uzsāku strādāt par matemātikas privātskolotāju, vēlāk arī latviešu, angļu un franču valodas, palīdzēju gan mazākiem bērniem, gan arī devītklasniekiem sagatavoties valsts centralizētajiem eksāmeniem. Pirmais algotais darbs bija kafejnīcā, strādāju par baristu. No šī darba pēc pāris mēnešiem aizgāju, atsāku pasniegt privātstundas. Šad un tad piestrādāju arī par auklīti. Pāris vasaras strādāju mākslas festivāla infopunktā, kā arī administrēju viņu mājaslapu un sociālos tīklus. Tad gadu nestrādāju depresijas epizodes dēļ. Pēcāk strādāju par pavāru/viesmīli viesnīcā, par biļešu pārdevēju/gidi muzejā, par bārmeni vairākās vietās (kopumā 4 gadus), tad atkal par pavāru (šoreiz kafejnīcā), par mācību asistenti skolā pusaudzim ar autismu, tad atkal par viesmīli, pēcāk 7 mēnešus nestrādāju, jo depresijas un sociālas trauksmes dēļ nespēju saņemties darba meklējumiem, bet tad ieņēmu klientu atbalsta speciālista un tekstraža (copywriter) lomu birojā — tūrisma jomā. No šī darba nesen aizgāju. Kopš vidusskolas vecuma bieži esmu veikusi arī dažādus ar tekstu saistītus gabaldarbus. Korektūru, tulkošanu, interviju atšifrēšanu, rediģēšanu u.tml. Galējos izmisuma brīžos, kad man vispār nav bijis naudas, esmu darījusi jebko, ko sanācis atrast, tostarp gājusi tīrīt dzīvokļus pēc izvākšanās vai remonta.

Un kā tu raksturotu savu darba pieredzi?

Mana darba pieredze ir ļoti nekonkrēta un sastāv no dažāda veida zemu atalgotiem darbiem, migrējot no jomas uz jomu. Savu neiroattīstības traucējumu un psihiskās veselības problēmu dēļ diemžēl neesmu spējusi iegūt augstāko izglītību (vairākkārt mēģināju), tāpēc nevaru formāli apliecināt savas zināšanas un prasmes kaut kādā konkrētā jomā un atrast labi apmaksātu darbu, kas segtu manas ikdienas dzīves un medicīniskās izmaksas, līdz ar to nekad neesmu bijusi finansiāli patstāvīga. Man ir palaimējies, ka mamma var mani nedaudz finansiāli atbalstīt. Lai gan pēdējā laikā mana psihiskā veselība ir uzlabojusies, autisms un UDHS tāpat padara formālu augstāko izglītību man nepieejamu, un es īsti nesaprotu, kādus pielāgojumus man tur vajag. Patiesībā arī darbs šķiet nepieejams. Vienmēr esmu darījusi darbu, kas, manuprāt, neatbilst manām intelektuālajām iespējām, un vēl tāpat visos darbos esmu mocījusies ar dažāda veida grūtībām. Esmu lūgusi citu palīdzību, lietojusi alkoholu vai trankvilizatorus, lai nomierinātos un puslīdz tiktu galā ar to, kas jāizdara, kritusi izmisumā, nodarbojusies ar paškaitējumu, nereti arī vienkārši nestrādājusi. Cilvēki bieži sevi definē caur savu nodarbošanos vai aizraušanos, nekad neesmu varējusi ar to saattiecināties, man tiešām darbs (arī skola vai studijas) vairāk saistās ar nervu sabrukumu, raudāšanu, vēlmi nodarīt sev pāri, pilnīgu spēku izsīkumu. Uz skolu vēl varēja neiet (regulāri bastoju), uz darbu diemžēl nekādi nevar neiet. Nekad arī īsti neesmu zinājusi, ko vēlos darīt.

Kad savācos un strādāju, manuprāt, es to daru labi. Es esmu labākais un sliktākais darbinieks vienlaikus, vienmēr starp paaugstinājumu un atlaišanu. Strādāju rūpīgi, precīzi un akurāti, bieži saņemu uzslavas, taču ļoti ar to visu mokos. Mokos gan es iekšēji, darba devējam tas bieži paliek neredzams. Vienmēr esmu centusies imitēt neirotipisku uzvedību un savas problēmas novirzījusi kaut kur aizskatuvē. Tā nu tiek saskatītas tikai manas vērtīgās īpašības un es palieku bez atbalsta.

Kas tevi vispār gan sākotnēji, gan arī šobrīd motivē atrast un saglabāt darbu?

Kaut kā jānosedz ikdienas izmaksas. Citas motivācijas līdz šim nav bijis, sevi realizēt karjerā mani nekad nav interesējis, bet tas, manuprāt, saistīts ar ļoti ilgstošu depresiju un vispārēju intereses trūkumu. Pārsvarā par darbu esmu domājusi ar riebumu.

Pēdējā laikā gan jūtos diezgan motivēta atrast sev piemērotu un aizraujošu nodarbošanos, jo labāk izprotu savas vajadzības, šobrīd nav arī depresijas epizodes, ir atgriezusies interese. Tā ir lieliska, nepierasta sajūta — just interesi! Tikai diemžēl piemērotu darbu es tik un tā nespēju iztēloties, bail arī no tās iesprostotības un bezpalīdzības sajūtas, ko darba saistības rada.

Vai tev kāds ir palīdzējis darba meklēšanā? Ja jā, tad kas?

Dažus darbus esmu atradusi pati, citus man ir palīdzējusi atrast ģimene vai draugi, vēl dažreiz mani ir uzrunājis darba devējs pats. Šobrīd esmu bez pastāvīga darba un varbūt nākamā darba meklējumos izmantošu valsts atbalsta pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, jo atrast darbu viena pati caur sludinājumu nespēju, man no tā visa ir nervu sabrukums, ar potenciālajiem darba devējiem arī intervijā veiksmīgi neparunāšu. Tā kā man ir arī afektīvi traucējumi, iepriekš vienīgi kādā hipomānijas epizodē esmu vēlējusies visu savu dzīvi izmainīt, pati atradusi kaut kādus darbus, tikusi galā ar intervijām un strauji uzsākusi jaunas darba attiecības.

Kas darba meklēšanā ir sagādājis vislielākās grūtības?

Parasti visur meklē “komandas spēlētāju”, darbu apraksta kā “dinamisku”, tas neattiecas uz mani, mani biedē un atgrūž. Arī pārējās prasības mani atgrūž, es jau redzu, ka ar tām nespēšu tikt galā, tāpat uzņēmumu struktūra un korporatīvā vide ir man neizprotama, visi šie departamenti, biznesa hierarhija, priekšnieki un padotie izraisa nelabumu.

Vēl gribu piezīmēt pieejamības jautājumu — ja kaut kas ir pieejams tikai caur telefona zvanu, tad, manuprāt, tas nav pieejams! Neizskatu sludinājumus, kuros nav norādīta e-pasta adrese saziņai.

Pēdējā laikā grūti ir arī tāpēc, ka dzīvoju ārzemēs un brīvi nepārvaldu vietējo valodu, ļoti jādomā par gramatiku. Mēģināt tajā sarunāties ir papildu kognitīvs slogs, kas apgrūtina manas jau tā apgrūtinātās komunikācijas spējas. Darba intervijas arī ir mokošas, nemāku sevi reprezentēt, “pārdot”, bet vēl satraucošāka ir iejušanās jaunā vidē. Ir gadījies, ka neaizeju uz pirmo dienu jaunā darbavietā, jo baidos no svešiem cilvēkiem.

Problemātiski ir arī tas, ka man nav augstākās izglītības, jo līdz ar to daudzas darba pozīcijas atkrīt.

Vai darbavietās esi saskārusies ar grūtībām? Ja jā, ar kādām?

Jā, nemitīgi. Kopš mazotnes centos darīt kā visi citi, ilgstoši ar to mocījos, ne ar ko īsti netiku galā, vainoju sevi par savu stulbumu un slinkumu, līdz izrādījās, ka man ir autisms un UDHS. Kopš pusaudža gadiem esmu mocījusies arī ar sekundāriem psihiskās veselības traucējumiem, nodarbojusies ar pilnīgu pašdestrukciju, bijusi zemu motivēta.

Pēdējo gadu laikā ir kļuvis arvien grūtāk atrast darbu, ko es būtu spējīga darīt. Lai gan ātri mācos un dažās jomās man piemīt vērtīgas prasmes, citās jomās man ir ievērojamas grūtības. Darbs ar cilvēkiem ir ļoti grūts vai neiespējams, darbs klātienē ir pārāk prasīgs vai neciešamā vidē, mana uzmanība ir atipiska un ietver pilnīgu nespēju koncentrēties, kā arī hiperfokusu; jebkurā gadījumā es nevaru ilgstoši koncentrēties intelektuālam darbam, jo ātri vien izjūtu pārslodzi. Uzdevumu uzsākšana, uzmanības pievēršana, koncentrēšanās, jo īpaši intelektuālam darbam, uzmanības pārslēgšana ir problemātiskas, dažkārt pat neiespējamas, kas atkal noved pie pārslodzes un sabrukuma. Es nevaru to darīt tipiskā veidā astoņas stundas dienā. Es iztērēju vairāk laika un enerģijas, mocīdamās ar sevi, nevis strādājot. Man ir ļoti nevienmērīgas darba spējas, bieži strādāju ātrāk nekā citi, bet citreiz esmu pilnīgi darbnespējīga, tāpēc nevaru iekļauties nevienā noteiktā darba grafikā. Pati nevaru paredzēt, kad būšu spējīga strādāt un kad ne — tas ir neērti manam darba devējam un kolēģiem, kuri nevar uz mani paļauties, kā arī manu pašu dzen milzīgā stresā, jo man ir atbildības sajūta, taču es nevaru izdarīt to, ko nevaru, un nezinu, kā sevi attaisnot!

Arī pilnīgi freelance darbs būtu grūti paveicams, jo man nepieciešama kaut kāda struktūra, lai sevi organizētu, citādi jūtos pazudusi. Jau tā bieži neievēroju termiņus (skolā, universitātē, darbā), jo nespēju koncentrēties uz to, kur nepieciešams, un paveikt lietas, kā arī saglabāt stabilu emocionālo stāvokli. Fiziskā pašsajūta arī ir ļodzīga.

Ja nestrādāju attālināti, grūtības sākas tad, kad man ir jāiziet no mājas, lai dotos uz darbavietu. Tas ir satraucoši, ir daudz darāmā, daudz pāreju. Varbūt man vienkārši nav iekšējo resursu tajā brīdī doties uz darbu tēlot atbildīgu pieaugušo astoņas stundas. Ir ļoti grūti darīt to katru dienu, es ļoti ātri izdegu. Dažreiz stresa situācijās man iestājas nervu sabrukums ar pilnīgu kontroles zaudēšanu, agresijas lēkmes. Man ir arī sensoras problēmas ar drēbēm, slapjiem matiem un citām lietām, kas ir daļa no rīta rutīnas, un tad man ir vairākas reizes jāmaina apģērbs, līdz tas šķiet īstais, citādi es jūtos briesmīgi. Tas arī bieži izraisa nervu sabrukumu, īpaši ziemā, kad ir nepieciešams ģērbties silti un visas drēbes ir īpaši kodīgas, neciešamas. Šī iemesla dēļ es kopš bērnības gandrīz katru dienu esmu kavējusi skolu/darbu. Mani darba devēji vienmēr ir bijuši neapmierināti, jo neievēroju darbalaiku. Es tiešām bieži kavēju, jo nevaru sevi savākt kopā pēc nervu sabrukuma vai arī man ir grūtības iziet no sava dzīvokļa, t.i., pāriet no vienas aktivitātes uz nākamo. Kā gan man to paskaidrot darba devējam — laikus neatnācu, jo nevarēju piecelties no krēsla, uzvilkt mēteli un iziet pa durvīm? Es patiešām nevarēju, bet vai gan mans darba devējs to saprastu? Uz skolu aiziet katru dienu arī nespēju šo pašu iemeslu dēļ. Es arī ļoti uzvelkos, ja mājās kaut kas nav atbilstoši maniem kārtības standartiem. Piemēram, mani ļoti satrauc visādi šķietami sīkumi, putekļi, nenoslaucītas ūdens piles, lietas nepareizajās vietās, burzījumi apģērbā u.tml., kas neizbēgami dienas gaitā rodas. Man nav laika un iekšējo resursu kārtību uzturēt, ja visu laiku jābūt darbā. Man ir patiešām svarīgi turēt visas lietas savā kārtībā, un darbs mani no tā vardarbīgi atrauj!

Pirms uzsāku darbu kafejnīcā, jau biju iedzīvojusies ģeneralizētā trauksmē un regulārās panikas lēkmēs, ko pavadīja agorafobija un disociatīvas epizodes. Es īsti nesapratu, ko daru un kur atrodos, ik pa laikam kaut kur “attapos”, man bija bail gan būt mājās, gan iziet uz ielas, gan atrasties darbā, visu laiku rakstīju ziņas savam draugam, lai nāk man pakaļ, aicināju paziņas un pat svešiniekus no interneta ciemos uz kafejnīcu, lai nebūtu jānomirst tur vienai. Bažām par tuvojošos nelaimi pievienojās vēl arī sociāla trauksme, es nezināju, kā runāt ar apmeklētājiem, vai tas, ko es saku, ir pieklājīgi un pareizi.

Strādājot festivālā, sastapos ar nejauku attieksmi no kolēģu puses, bet zinu, ka pati tur izdarīju kādu sociālu faux pas, turklāt viņas jau bija draudzenes savā starpā iepriekš un es nepratu iekļauties kolektīvā, mani biedē tādi meiteņu bariņi.

Darbs bārā bija viens no darbiem, ko veicu vislabāk, jo tur bija tik daudz cilvēku, ka visa maiņa pagāja nemitīgā skrējienā. Manuprāt, tā bija gan autismam, gan arī UDHS draudzīga vide — tas bija vienlaikus gan repetitīvs, gan tomēr dinamisks darbs, kurā lielās apmeklētības dēļ īsti nebija ne ar vienu jāsarunājas, lielākoties tikai jānoskaidro, kādu dzērienu apmeklētājs vēlas, jāuztaisa džintoniks atkal un atkal, un atkal. Tomēr arī tur bieži nespēju strādāt. Uzsākot darbu, jau pirms tam ilgstoši dzīvojos depresijas epizodē, cīnījos ar suicidālām domām, nevarēju pastrādāt, bieži nevarēju parunāt, man nebija spēka, dažreiz neierados, darba laikā ieslēdzos darbinieku tualetē, kur sēdēju uz grīdas un blenzu sienā u.tml. Visu slīcināju alkoholā, daudz lietoju alkoholu arī darba laikā, lai spētu tikt galā ar saviem pienākumiem, tomēr, tā kā esmu organizēta un rūpīga, tik un tā tiku paaugstināta un kļuvu par bāra vecāko. Šo lomu tomēr drīz pazaudēju, jo neuzlabojās depresīvais stāvoklis, nespēju sarunāties ar cilvēkiem, tostarp savu priekšnieku, nokārtot darīšanas ar sadarbības partneriem, kā arī tikt galā ar sapulcēm un telefona zvaniem. Telefona zvani man ir ļoti grūti. Ja man kāds neieplānoti zvana, tas bieži izraisa milzīgu stresu. Es gandrīz nekad neceļu klausuli — pat ne ģimenei. Telefona zvans ir negaidīts un pārtrauc manu darāmo. Es nevaru tik ātri reaģēt, pārslēgt uzmanību un būt gatava sarunai, īpaši tad, ja mana sociālā baterija jau ir iztukšota vai ja man ir slikta pašsajūta. Tāpat satraucoši ir pašai veikt telefona zvanus, tostarp brīdināt kolēģus, ja es kavēju, norādot iemeslus, un risināt darba jautājumus pa tālruni (sazināties ar klientiem, partneriem utt.).

Saziņa ar citiem cilvēkiem vispār rada trauksmi un diskomfortu. Lielākoties varu to darīt neilgu laiku, reizēm pat patiešām veiksmīgi un pārliecinoši, bet ātri vien kļūstu nogurusi, pārslogota un iztukšota. Uzturot acu kontaktu, īsti nesadzirdu, kas man tiek teikts, nespēju sakarīgi domāt un/vai izjūtu maņu pārkairinājumu. Bieži vien ir grūti piedalīties sarunā, ja kāds mani vēro. Tas mani moka, man viss krīt ārā no rokām, neko prātīgu pateikt arī nevaru. Regulāri izjūtu sociālu trauksmi, ko raksturo satraukuma sajūta, sirdsklauves, fizisks nemiers, pastiprinātas grūtības runāt un vajadzība katras piecas minūtes iet uz tualeti. Dažreiz tas ilgst vairākas stundas pirms sociālās saskarsmes. Savukārt pēc pieprasošām sociālām situācijām jūtos pārstimulēta, es taču visu sarunas laiku esmu tik ļoti centusies gan domāt, gan runāt, gan klausīties, tikmēr vēl apspiedusi stimus, man vajag izskrieties, lai saregulētos, turklāt pārstimulētība izraisa fiziskas sāpes un savilktību ķermenī.

No darba muzejā mani atlaida pēc pusotra nostrādāta mēneša, jo “neizrādīju sociālu iniciatīvu” (centos izvēlēties visus tos darbus, kas neietvēra socializēšanos — tīrīju apmeklētāju nosmērēto dienas gaitā, kārtoju plauktus).

Turpmāk strādāju vairākos darbos uzreiz, kopumā pusotru slodzi, lai sevi nodrošinātu.

Centos strādāt kafejnīcā par pavāru (vispirms par pavāra palīgu) un jutos drausmīgi. Man turpinājās depresijas epizode, garastāvokļa svārstības, darba devēja un daži kolēģi to zināja, pēc otrās psihiatriskās hospitalizācijas mani lūdza no darba aiziet. Ne aiz ļauna prāta, bet tāpēc, ka kolēģiem bija neiespējami aizvietot kādu [mani], kurš ir ilgstošās prombūtnēs. Darba devēja arī rosināja atrast mazāk stresainu darbu. Nudien — darbs restorāna virtuvē ir ļoti stresains, dinamisks, neparedzams, kā arī pieprasa nepārtrauktu multi-tasking. Ar kolēģiem arī neiedraudzējos, jo nezināju, kā to darīt, jutos neērti.

Ilgstoši nostrādāju citā bārā, arī tur biju vecākā bārmene, varēju pati visu organizēt, no priekšnieka puses arī nebija lielu prasību, viņa attieksme bija ļoti familiāra, kaut kādā ziņā es pat biju viņa priekšniece, un tur bija mierīga vide. Covid-19 pandēmijas laikā bija maz apmeklētāju, varēju sēdēt, klausīties mūziku, kas man patīk, un neko nedarīt. Vai staigāt riņķī un klausīties mūziku. Šķiet, tikai tāpēc es formāli tiku galā ar pusotras slodzes darbu — jo patiesībā vienā no tiem es īsti nestrādāju. Precīzāk, strādāju, bet darbs nebija pārāk pieprasošs. Tomēr viss nebija tik rožaini, regulāri darbu kavēju, jo man bija nervu sabrukums, kas saistīts ar iziešanu no mājas, kā arī raudāju darba tualetē, jo piepildītākos vakaros nevarēju paciest to, ka jārunā ar apmeklētājiem. Tā kā bāra darbā tas ir iespējams, lielos apmēros lietoju alkoholu — gan pašdestruktīvos nolūkos, gan tāpēc, lai tiktu galā ar sevi un bāra apmeklētājiem. Nokāvos arī ar panikas lēkmēm, neciešamu trauksmi, nu jau pēdējos desmit gadus man ļoti bieži ir bijis bail doties uz darbu, jo bail atrasties uz ielas vai braukt ar sabiedrisko transportu. Darba telpās esmu jutusies iesprostota. Trauksmes dēļ bieži neesmu varējusi strādāt un tā vietā esmu slēpusies darbinieku telpās vai arī atkal saukusi kādu ciemos mani pieskatīt.

Vēl man ir grūti saprasties ar citiem un pielāgoties viņu tempam vai darba stilam. Piemēram, man mēdz būt nervu sabrukums, ja kolēģis sabojā to, kā es dokumentā izkārtoju rindkopas, vai pārvieto priekšmetus, ko esmu izkārtojusi. Nespēju “sakārtot lietas” ar citiem cilvēkiem, esmu “nedraudzīga”, “nekomunikatīva”, “šerpa”, “ar mani nav iespējams saprasties” utt. Kādubrīd vēlējos atgriezties darbā iepriekšējā bārā, bet mans bijušais kolēģis esot priekšniekam teicis, ka ar mani kopā vairs nestrādās — ar mani neesot iespējams sastrādāties —, tāpēc tajā darbā mani atpakaļ nepaņēma.

Man tīri labi padevās un mīļš bija darbs kā asistentei pusaudzim ar autismu, draugi norādīja uz manu nebeidzamo pacietību un asistējamā mamma uz manu “ķērienu” darbā ar viņas dēlu, taču šai darbā ļoti satraucos, ka netikšu ar asistējamo galā, jo netiku galā pati ar sevi. Trauksme lika man domāt, ka ar mani kaut kas nelāgs atgadīsies, bet, ja kaut kas ar mani atgadīsies, tad kas gan notiks ar viņu? Joprojām cīnījos ar depresiju, vēl man mēdza būt slikti no viņa nemitīgās klātbūtnes un runāšanas, es nespēju tik ilgstoši sarunāties, trauksmes un panikas lēkmju dēļ saucu draugus palīgā. Šai laika posmā man sākās regulāras spēcīgas galvas un locītavu sāpes bez skaidra izskaidrojuma, kas turpinās līdz šai dienai un ir biežas darbnespējas cēlonis. Tolaik gan nekādu darbnespējas lapu nevarēju saņemt, jo kā asistente skaitījos pašnodarbinātais un man nekas nepienācās, kā arī nebiju aizvietojama. Savukārt otrā darbā man priekšnieks neļāva ņemt darbnespējas lapas, jo es “pārāk daudz slimoju un saņemu naudu par brīvu”. Tā kā jutos arī emocionāli šausmīgi slikti, vairākkārt domāju, ka varētu sevi aizsūtīt uz psihiatrisko slimnīcu, bet bija bail pazaudēt kādu no darbiem, kā arī negribēju nevienu apgrūtināt, liekot meklēt aizvietotāju.

Vēlāk pārvācos uz ārzemēm, kur divus mēnešus nostrādāju par viesmīli, šausmās trīcēju katru reizi, kad man bija kāds jāapkalpo pie galdiņa, un raudāju tualetē. Kolēģi beigu beigās man atņēma visus pienākumus, kas tiešā veidā saistīti ar viesu apkalpošanu, un uzticēja tikai pārējos darbiņus. Bieži mani sūtīja agrāk mājās, jo man bija slikti. Izmēģināju to pašu amatu citā vietā, bet aizgāju no darba otrajā dienā trauksmes dēļ.

Septiņus mēnešus nekur nestrādāju, turpināju mocīties ar garastāvokļa svārstībām, viss riebās, ārstējos psihiatrijas dienas stacionārā.

Izmēģināju vēl dažus darbus apkalpojošajā sfērā, ko uzreiz atmetu socializēšanās grūtību un trauksmes dēļ. No viena mani pirmajā vakarā atlaida, jo esmu “lēna un stulba”. Es itin nemaz neesmu lēna un stulba, taču bez apmācībām tūlītēji iejusties jaunā vietā, pļāpāt ar cilvēkiem (vienlaikus gan jaunajiem kolēģiem, gan klientiem) un saprast, kas man jādara un kādi ir noteikumi, nevaru. Kad pati apmācīju jaunus kolēģus bārā, kur iepriekš strādāju, biju izveidojusi rakstītas instrukcijas, kurās izskaidroju pilnīgi visas sistēmas visos sīkumos, savukārt šeit no manis tika sagaidīts, ka mistiski zināšu, kā lietas notiek. Kā lai es to zinātu?

Mans pēdējais darbs bija birojā, un tā bija pirmā reize mūžā, kad strādāju sēdošu darbu. Šajā darbā ļoti mocījos ar maņu pārkairinājumu un to, ka jāsēž mierā. Regulāri jutos pārstimulēta, tas izpaudās kā panika, aizkaitināmība, agresija, dezorientācija, tirpšana, sajūta, ka pa ķermeni skraida skudriņas no iekšpuses, trīce, spriedze, fiziskas sāpes ķermenī un stipra vēlme aizvērt acis un ausis un aiziet. Daudzās darbavietās darbs ir apgrūtināts vai neiespējams trokšņa vai apgaismojuma dēļ. Šādos apstākļos es izjūtu nespēju koncentrēties uz darba uzdevumiem, piedzīvoju stresu un ciešanas. Novēroju, ka jau minētās galvassāpes, sāpes locītavās un muskuļos rodas pēc katra lielāka maņu pārkairinājuma. Turklāt, pat ja es gribētu, es nemaz nevarētu citu cilvēku klātbūtnē atbrīvoties, lai uzvestos un kustētos brīvi. Apturēt jebkādas “dīvainas” kustības, kad klātesošs ir cits, ir kā nosacījuma reflekss.

Pat salīdzinoši mierīgs birojs var būt nepieejama vide, ja tur ilgāk jāuzturas, jo 1) man ir nepieciešams blāvs apgaismojums un klusums; 2) ja tas ir intelektuāls darbs, man visu laiku ir nepieciešams kustēties (stimot), citādi ļoti ātri rodas pārstimulētības sajūta. Mājās es varu uzvesties, kā man ir nepieciešams. Birojā vai citā publiskā telpā daudzas uzvedības formas tiek uzskatītas par nepieņemamām un stipri stigmatizētas. Atkārtojošu kustību apspiešana padara mani izklaidīgu, pārstimulētu un iesprostotu manā ķermenī. Man sāp, viss raujas krampjos un gribas raudāt. Es domāju tikai par to, cik neērti, sāpīgi un slikti jūtos, nevis par darbu. Darot intelektuālu darbu, ļoti pastiprinās šī vajadzība visu laiku kustēties, lai sevi regulētu, tas ir iemesls, kāpēc es nespēju izturēt šo pieprasošo darbu pat no mājām, kur nu vēl no biroja, kur ir vēl vairāk kairinātāju un kustēties nedrīkst. Ir pārāk daudz ienākošās informācijas pārāk ātri, vēstules, katra pārslēgšanās no vienas interneta vietnes pie otras, kolēģu ziņas, citreiz vēl kāds zvana, es nespēju ar to visu tikt galā, būtu nemitīgi jāskraida apkārt, bet kurš tad tikmēr strādās? Skraidītājs neder par biroja darbinieku. Man visu laiku ir jāsavāc sava nervu sistēma, kura vienkārši beigu beigās uzkaras! Bieži vien es varu strādāt tikai īsu dienas daļu un tad izjūtu pārslodzi, kas izraisa fiziskas sāpes. Tādā veidā es zaudēju savus ienākumus, jo neviens man nedod darbnespējas lapu par pusi dienas. Ne tikai man ir traucētas darbspējas, bet pats darbs ir tas, kas man dara pāri. Jo vairāk es strādāju, jo traucētākas tās darbspējas kļūst.

Visbeidzot, ilgstoši mēģinot tikt ar šo darbu galā, pilnībā izdegu, vēlreiz nonācu psihiatriskajā slimnīcā un pēc tās nupat pavadīju vēl trīs mēnešus psihiatriskās rehabilitācijas un resocializācijas iestādē, tādā kā grupu mājā, tikai īslaicīgai palikšanai pārejas posmā starp psihisku traucējumu akūto fāzi un atgriešanos ikdienas dzīvē. Tuvākajā nākotnē noteikti pilnas slodzes algotu darbu ar fiksētu darbalaiku nemeklēšu, jo man liekas, ka ir muļķīgi mēģināt celt to, ko nevar panest.

Kā izpaudās izdegšana?

Izdegšana izpaudās kā hroniska noguruma sajūta, reiboņi, galvassāpes, ķermeņa sāpes un izteikts regress. Man saasinājās visas autisma iezīmes tā, ka tas pārsteidza mani pašu un ievērojami samazināja manu autonomiju, pēkšņi netiku galā vairs ne ar ko. Šobrīd ir jau mazliet labāk, taču neteiktu, ka viegli.

Vai tavi darba devēji zināja, ka tev ir autisms? Ja jā, kā tu par to pastāstīji? Kā darba devēji to uztvēra?

Gandrīz neviens nav zinājis, ka man ir autisms (un UDHS), jo es pati to nezināju un novēlu pilnīgi visas grūtības uz psihiskās veselības traucējumiem. Kurš gan tai putrā var ko saprast. Daži no maniem darba devējiem ir zinājuši par depresiju un trauksmi, panikas lēkmēm, es neesmu varējusi to noslēpt, esmu lūgusi, vai varu beigt darbu agrāk, vai kāds var mani aizvietot u.tml. Mans priekšnieks bārā zināja, ka man ir depresija un trauksme, zināja arī to, ka neesmu uz socializēšanos vērsta, ka man “riebjas visi apmeklētāji”, bet mēs kopīgi pasmējāmies par to, ka es visu un visus ienīstu, iedzērām pāris alus, un tad jau kļuva labāk. Viņš mani sarkastiski dēvēja par Miss Sunshine.

Savai pēdējai darba devējai izstāstīju, ka man ir autisms, jo mocījos ar galvassāpēm, kuru dēļ bieži neierados darbā, un galvassāpes, manuprāt, bija saistītas ar maņu pārkairinājumu, ko izraisīja apgaismojums un trokšņi birojā, kā arī nepieciešamība apspiest stimus un sēdēt mierā astoņas stundas, kas man atņēma iespēju saregulēties un atslābt. Jau iepriekš biju lūgusi samazināt apgaismojumu, taču nolēmu arī minēt savai priekšniecei, ka man ir autisms. Pasaucu viņu malā un tā vienkārši arī pateicu (ar milzīgu trauksmes sajūtu). Viņa noteica: “Ak, tas tas ir, es nevarēju saprast…” — un vienmēr bija ļoti iejūtīga, pat mīļa, uzdāvināja man grāmatu, kuras autorei arī ir autisms, ik pa laikam privāti apjautājās, kā man klājas un kā jūtos, dara to joprojām, lai gan vairs tur nestrādāju.

Vai tavi kolēģi zināja, ka tev ir autisms? Kā viņi to uztvēra?

Vairākās no manām iepriekšējām darbavietām mani kolēģi ir zinājuši par manām psihiskās veselības problēmām. Bieži vien, atrodoties darbā, esmu rakstījusi kolēģiem, kas varētu nākt un pārņemt manus darba pienākumus panikas lēkmju un vēl sazin kā dēļ. Un man ir paveicies, viņi bieži ir bijuši atsaucīgi!

Pēdējā darbā daži zināja par autismu. Neviens neko īpašu neteica, es domāju, ka daļa nemaz nezināja, ko tas nozīmē. Viens kolēģis pieminēja, ka kādam viņa draugam arī ir autisms. Pajautāja, vai mani arī traucē, kādos veidos ir izvietoti priekšmeti uz galda. Teicu, ka jā! Tas, ko visi zināja un saprata — man ir grūtības ar spilgtām gaismām un regulāras galvassāpes. Kolēģi bija ļoti atbalstoši. Kad strādāju birojā, manis dēļ tika izslēgtas gaismas, man bieži apjautājās, vai viss ir okei, interesējās par manu labsajūtu.

Vai darbavietā saņēmi kādu atbalstu un pielāgojumus? Ja jā, kādus?

Varēju ņemt nelielus pārtraukumus (ļoti baidījos šo iespēju izmantot, jo man bija neērti lūgt), izmēģinājām arī iekārtot atsevišķu, klusāku darba telpu birojā, jo priekšniece ļoti gribēja, lai tomēr nāku uz biroju, nevis strādāju no mājām, bet galu galā pēc ģimenes ārsta rekomendācijas es tomēr strādāju tikai no mājām. Tā bija pašas kontrolēta vide, nebija lieki jāsatraucas par iešanu kaut kur, tomēr tik un tā nevarēju izturēt pilna laika darbu, jo man bija grūtības ar vadības funkcijām, kā arī veidojās pārslodze no paša darāmā darba (e-pasts, e-pasts, e-pasts…).

Vai saņemtais atbalsts palīdzēja un bija pietiekams? Ja nē, kāds atbalsts tev vēl būtu noderējis?

Saņemtais atbalsts noteikti uzlaboja situāciju, tomēr neredzu sevi kā nodarbināmu pilnas slodzes darbā. Samazināts darba apjoms, manuprāt, ir visbūtiskākais atbalsts, kas man nepieciešams. Domāju, ka pie veiksmīgiem apstākļiem varu strādāt pusslodzi, varbūt kādu nedēļu vairāk, citu mazāk. Vai arī es varu pieslēgties atsevišķiem projektiem savā tempā — tas būtu vislabāk.

Lai es varētu veikt savus darba pienākumus, man vajag darbavietas pielāgojumus. Iespēju strādāt no mājām (kas ir pazīstama un kontrolēta vide bez nepanesamiem kairinātājiem un nepieprasa neirotipiskas uzvedības imitāciju), elastīgu un samazinātu darbalaiku, lai rūpētos par savām sensorajām vajadzībām, nomierinātu trauksmi un saregulētu sevi, atbrīvojumu no telefona zvaniem un saziņas ar svešiem cilvēkiem. Es negribu sevi uz to komunikāciju spiest, man tas dara pāri un atņem spēkus citām lietām, ko varētu paveikt. Tikmēr kāds cits noteikti papļāpās ar prieku!

Informācijas apstrādes atšķirību dēļ man ir grūti saprast mutiskus norādījumus (parasti smaidu un māju ar galvu, kamēr viss teiktais iet gar ausīm), tāpēc būtu vēlams saņemt rakstiskus norādījumus. Man ir arī grūti izpildīt vairākus dažāda veida darbus vienlaicīgi vai uzklausīt vairākas personas reizē.

Strādājot kolektīvā, noderētu atbalsta persona, kas man palīdzētu tikt galā ar grūtībām vai ar ko varētu vienkārši aprunāties.

Ko noderīgu tu ieteiktu citiem pieaugušajiem ar autismu, kas meklē darbu?

Es noteikti iesaku iepazīt sevi un saprast savas vajadzības (iespējams, psihoterapijā, ergoterapijā vai ar kouču/mentoru, atbalsta personu), kā arī noteikt sev sasniedzamus mērķus. Nevajadzētu attiecināt uz sevi nereālistiskas gaidas un prasības, kā arī izvēlēties amatus, kas jau pēc noklusējuma nav autismam draudzīgi, tas ātri novedīs pie izdegšanas. Ja nepieciešami kādi pielāgojumi darbavietā, tas arī jāsaka. Var neatklāt diagnozi, ja bail no diskriminācijas, bet minēt tikai vajadzības — klusums, miers utt. Un, ja mutiska komunikācija ir vājā vieta, tad darba meklējumos noteikti noderēs pārdomāti izveidots CV un labi uzrakstīta motivācijas vēstule!

Pierakstīja Anna Bindere. Projekts tiek īstenots Erasmus+ projekta "Perspective" ietvaros, un to finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie viedokļi un uzskati ir tikai un vienīgi autora(-u) viedokļi, un tie ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Komisijas viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Komisija par tiem nevar uzņemties atbildību. Projekta numurs: 2023-1-SE01-KA220-VET-000156500.