Ideālā gadījumā es labprāt nestrādātu. Man maksātu naudu par to, ka es eksistēju, un tad es daudz vairāk piedalītos aktīvismā un nevalstiskajās organizācijās. Šobrīd es to nedaru, jo ārpus darba nekam nepaliek enerģijas. Ja reālistiski jāizvēlas, taisītu mākslu (ko es jau tā daru, visu pēc kārtas), bet cilvēki arī to gribētu un varētu iegādāties.

Pavārs picērijas virtuvē, kasieris picērijā, pārdevējs (zāles darbinieks) dažādos apģērbu veikalos, apkopējs, šobrīd bārmenis/viesmīlis bārā.

Ļoti, ļoti grūti.

Tas, ka izdzīvošanai nepieciešama nauda.

Jā, pārsvarā draugi, šo to atradu arī internetā (ss.lv, cv.lv utt.).

Latvijā grūtības sagādāja tas, ka lielākoties tiek meklēti darbinieki uz pilnu slodzi, kas man ir daudz par neizturamu. Otrkārt, specifiskākām lietām, kas mani interesētu vairāk, vajag dziļāku izglītību, ko man būtu gandrīz neiespējami iegūt, jo es neesmu savienojams ar mācībām oficiālā iestādē. Pašlaik dzīvoju Vācijā, traucē tas, ka vēl īsti nemāku vācu valodu, un šausmīgais birokrātijas process.

Katram vajag savus pielāgojumus atbilstoši vajadzībām. Man personīgi noderētu tas, ja [mācību] gadi nebūtu pārāk konkrēti – piemēram, ja nesanāk visu pabeigt līdz vasaras brīvlaikam, varētu turpināt no septembra un pārcelties uz nākamo klasi, kad pabeigts, nevis sākt visu no sākuma, ja nepaspēj. Domāju par extended deadlines (pagarinātiem darbu iesniegšanas termiņiem – angļu val.).

Šībrīža darba devēja zina. Es to pateicu, jo mums visu laiku bija nesaprašanās, tāpēc pateicu, ka man ir autisms un noderētu, ja viņa dotu norādes konkrētāk un nevērtētu manas rīcības pēc neirotipiskiem standartiem. Piemēram, es neesmu nepieklājīgs, bet kaut ko jautāju, jo patiešām gribu saprast. Pagāja laiks, kamēr viņa pierada, bet pēdējā laikā nav bijis nekādu pārpratumu un viss iet gludi. Beidzot! Uztvēra ļoti normāli, nekas īpašs. Latvijā es nevienam neteicu, jo ar visiem darbiem bija lielākas problēmas, tas palika ēnā.

Pārsvarā fiziskas grūtības ilgi nostāvēt, celt smagumus, nevaru ilgas stundas strādāt utt. To pasakot, es jau jūtos tā, it kā būtu pārāk liels traucēklis.

Latvijā es to nevienam neteicu, šībrīža kolēģi to pārsvarā zina, arī viņiem to pateicu, lai paskaidrotu, kāpēc uzvedos tā, kā es uzvedos, un kas padarītu mūsu darbu vieglāku. Arī kolēģi to uztvēra neitrāli, vienkārši kā lietu, kas eksistē – tāpat kā, piemēram, kāds teiktu: "Man ir alerģija no tomātiem.” Tur nav jautājumu, kāpēc un kas.

Latvijā arī tuvākajiem kolēģiem, ko pat varētu uzskatīt par draugiem, neteicu tāpēc, ka likās, ka nesapratīs. Viņi mani tāpat pieņēma tādu, kāds esmu, likās nevajadzīgi dot iespēju stereotipiem.

Grūti pateikt, es šobrīd nedzīvoju Latvijā un neesmu pārliecināts, vai vēl kaut kad dzīvošu, bet, ja dzīvotu, tad, visticamāk, gribētu, jo beidzot varētu aizstāt kļūdaini diagnosticēto šizotipiju. Atcelt diagnozi var tikai tad, ja ir kaut kas, kas labāk izskaidro simptomus. Man tās diagnozes dēļ tik daudz nepatikšanu ir bijis.

Vai tā vienkārši es to vēlētos, ja man nebūtu šīs problēmas? Gan jau īsti nē, jo nedomāju, ka no tā kaut kas mainītos. Pēc pieredzes zinu – ja darbavieta vai skola ir iekļaujoša, viņiem vienalga, vai tev ir oficiāls papīrs, un tiem, kas nav iekļaujoši, tas papīrs neko nemaina.

Man ļoti negribēja dot transseksuālisma diagnozi, lai es tiktu pie hormoniem, jo neuzskatīja, ka esmu pietiekami mentāli vesels vai vispār generally sane (vispārēji pie veselā saprāta – angļu val.), lai to izlemtu. Tas aizņēma četrus gadus no pirmā mēģinājuma, bet divus gadus aktīvas strādāšanas pie tā. Kā arī vispār, kad ārsti uzzina par šizotipisku traucējumu diagnozi, vairs īsti neņem nopietni.

Pašreizējā darbavietā jā – un ne tikai autismam. Gan mani vadītāji, gan kolēģi detalizēti zina manu medicīnisko vēsturi, un dažreiz viņi pat kaut ko pamana labāk nekā es (ka man, piemēram, vajag pasēdēt). Kopumā: man ļauj un pat liek sēdēt, kad vajag, liek regulāri ņemt pauzes, lai pārāk nepiekustu, neliek strādāt pagrabā, kur ir reiva gaismas. Autisma ziņā: uzdod konkrētākus jautājumus un uzdevumus, nedusmojas par maniem “stulbajiem” jautājumiem, ļauj man regulēt gaismas un skaļumu, ja tie mani traucē. Šobrīd nekas vairs nenāk prātā, bet es tiešām varu un nebaidos jautāt jebko, kas man ir nepieciešams, pat ja tas liekas pārāk jocīgi.

Šobrīd ir tik labi, cik vien iespējams. Pat ar to visu, man tāpat ir ļoti grūti, un pēc pieciem nostrādātiem mēnešiem, strādājot tikai ap 12 stundām nedēļā, tuvojos jaunai izdegšanai. Super būtu, ja es varētu dabūt apmaksātu slimības lapu un atpūsties, bet diemžēl ar tik mazām darba stundām tas nav iespējams.

Latvijā mani šausmīgi apcēla – ka es par lēnu mazgāju grīdu, esmu pārāk neveikls, pārāk ilgi pīpēju, pārsvarā par to, ka es vienkārši esmu “jocīgs” – kā jau vienmēr, tāpat kā skolā.

Man ir grūti paveikt dažus no darba pienākumiem, jo paiet laiks, līdz es iemācos lietas darīt. No sākuma es tiešām esmu lēns un neveikls, bet, kad iemācos, varu to izdarīt ātrāk par visiem. Šobrīd, esot labā vidē, man nav baigo problēmu tieši uzdevumu darīšanā, piemēram, dzērienu taisīšanā vai klientu apkalpošanā, jo esmu iemācījies visas nianses, vienīgās problēmas ir ar vidi. Ja man, piemēram, dzēriens uzlīst virsū, tas ir šausmīgi neizturami.

Atrast, kas pašam ir vislabākais darbs – kādam varbūt vajag, lai ir nulle saskarsmes ar cilvēkiem, kādam tieši patīk utt. –, censties nepārslogot sevi, mēģināt atrast foršu kolektīvu. Protams, tas viss iespēju robežās, es zinu, cik neiespējami tas dažreiz mēdz būt.