Pieredzes stāsts #5
Profils: sieviete, 26 gadi, augstākā izglītība
Kas būtu tavs sapņu darbs un kāpēc?
Man šķiet, ka pamazām jau sāku darīt sapņu darbu vai drīzāk esmu tam ļoti tuvu. Tā īsti nav specifiska profesija; tas, ko šobrīd daru – es interneta vietnē taisu intervijas ar cilvēkiem –, un to es noteikti gribētu darīt daudz vairāk. Sarunāties, intervēt cilvēkus par lietām. Es arī radio strādāju. Tā kā man ar komunikāciju bērnībā bija ārkārtīgas problēmas, esmu bijusi apsēsta ar sociālo prasmju apgūšanu un komunikācijas izpratni. Tagad jūtos tās attīstījusi jau profesionālā līmenī. Man liekas, arī spēja uzdot jautājumus, kas daudziem cilvēkiem liekas nekorekti (man nav tādas sajūtas), ir vajadzīga, un tas viss man dod prieku. Tā ir viena lieta. Otra ir, ka es gribētu būt redaktors, bet nevis tāds, kurš labo tekstus, bet tāds, kurš atlasa tekstus. Vai pat ne redaktors – es vienkārši gribētu tādu darbu, kurā tiek atzīta mana gaume. Jau kopš bērnības mammai prasīju: “Mammu, kā es varu kļūt par ekspertu?” Es to gribu nevis tāpēc, ka tas izklausās kruti vai liktu justies kruti, bet tāpēc, lai būtu tā iekšējā sajūta, ka ir ļoti liela kompetence kādā jautājumā. Un tad man arī lūgtu padomu šajā jautājumā. Tā būtu mana ideālā profesija.
Kādā jautājumā tu gribētu būt eksperts?
Es domāju, sfērā, kurā ir cilvēki un komunikācija, un tieši tajā, kā kaut kas izklausās, kā kaut ko noformulēt tā, lai pateiktu to, ko domā. Pragmatikā.
Kāda ir tava līdzšinējā darba pieredze?
Divreiz esmu strādājusi apkalpojošajā sfērā – tējnīcā, kas bija mans pirmais darbs, un pēc tam picērijā, kas bija mana traumatiskākā darba pieredze. Tad īsu brīdi strādāju vienā izdevniecībā, jo tur pēc prakses dabūju vietu, un pēc tam citā. Un divas nedēļas esmu strādājusi par aprūpētāju nometnē bērniem ar īpašām vajadzībām. Vēl esmu darījusi daudz visādu haltūru: transkripcijas, rediģēšanas, tulkošanas.
Man liekas, ka tu kaut ko izlaidi.
Ko es izlaižu? Zini, kad tu jautā par darba pieredzi, es uzreiz domāju darbu, kurā ir bijušas līgumattiecības [kā darba ņēmējai].
Nē, es domāju visu. Piemēram, cik man zināms, tu esi dzejniece!
Ā! (Smejas) Laikam arvien neesmu iemācījusies to uztvert kā darbu, lai gan lielākoties pelnu naudu ar šo profesiju vai vismaz ko cieši saistītu. Jā, es esmu rakstniece, dzejniece, laiku pa laikam organizēju pasākumus, piedalos pasākumos. Un vadu radio raidījumu kopā ar draudzeni.
Par ko ir radio raidījums?
Par literatūru, par aktualitātēm literatūrā. Katrs vadītājs ir krietni citādi raidījumu vadījis. Lai es ar cilvēku sarunātos, man ir svarīgi, ka jūtos droši, līdz ar to man nav intereses aicināt uz radio cilvēkus, kuriem varbūt būtu aktuāli un svarīgi viedokļi, ja man nav sajūtas, ka sarunā es spētu justies droši vai ka tā varas dinamika man būtu veselīga.
Un ko tu dari interneta vietnē?
Šobrīd adaptēju raidījumus. Man atsūta pārraidi, un es to pārvēršu saistošā ziņu rakstā. Un vēl es veidoju intervijas ar literatūras un kultūras cilvēkiem, bet tajās runājam vairāk nevis par kultūru vai literatūru, bet gan par vispārējām aktualitātēm.
Kā tu raksturotu savu darba pieredzi kopumā?
Es teiktu, ka kopumā tā ir bijusi diezgan traumatiska. Ir vairāki iemesli, kāpēc tā ir bijis un kāpēc tā vairs nav tagad. Vairākus gadus esmu centusies kaut ko darīt šajā rakstīšanas/rediģēšanas/sarunāšanās sfērā, un ar laiku rodas pieredze un drošība par sevi, un, ja man ir kompetences sajūta, man nav emocionālā bloka, kas liek prokrastinēt. Es actually (patiesi – angļu val.) gribu darīt darbu. Ir sajūta – o, šim ir mērķis, es to daru, jo mani interesē kultūra, tas ir kaut kas, ko es gribu, kas mani interesē, kas man liekas svarīgi, kas ir saistīts ar cilvēkiem, kuri man šķiet interesanti vai iedvesmojoši.
Agrākajos darbos… Tos veicu, neko daudz nezinot, bet kā realitāti pieņēmu, ka ar kaut ko jāuzsāk. Sākums vienmēr būs traumatisks, jo nesaproti, kas notiek, visam ir kaut kāda nerakstīta struktūra, un ir vienkārši ļoti jācenšas. Vienlaikus bija cool (forši – angļu val.) pārkāpt sev pāri, jautāt cilvēkiem, kas jādara. Kopsummā agrākā darba pieredze tekstu un literatūras laukā bija traumatiska tāpēc, ka darīju šīs lietas vietās, kurās jau bija ļoti strikta struktūra un kur daudzas lietas pamatoja ar to, ka “tā vienkārši ir jādara” vai “tā mēs vienkārši darām”. Nebija iespēju pašai sajust, kas ir efektīvāk, kas ir saprātīgāk, bet tā vietā bija jāmēģina sevi ielauzt jau esošā modelī.
Lai spētu darīt lietu, man ir svarīgi izprast visus elementus, kas ir iekļauti šīs lietas darīšanā – kāpēc ir konkrēts labākais veids vai metode, kā rīkoties. Tagad, kad veicu darbu ziņu vietnē vai radio, es varu pati atrast veidus, kā strādāt. Tas bija haoss, kad šie elementi netika paskaidroti. “Jā, šitā mēs darām. Vienkārši tā mēs darām.” Jā, bet kāpēc? Man vajag pašai pie šīm metodēm nonākt, lai tās iekļautu savā sistēmā un lai es varētu darīt darbu. Ja tās nav iekļautas manā sistēmā, tad man atkal un atkal par tām īpaši jāatceras. Tad tas mani pārslogo un es sāku uztraukties, aizmirst lietas, un tad viss sabrūk. Un tā rodas haoss.
Kas tevi vispār motivē strādāt?
Es esmu ļoti aktīva, un man ir svarīgi būt mērķtiecīgai ar to, kur veltu savu enerģiju. Darbs dod arī iespēju gūt atzinību, tikt novērtētai un sevi attīstīt. Līdz ar to man ir svarīgi darīt darbu, lai, pirmkārt, piepildītu savu dzīvi, otrkārt, lai man būtu šī iekšējā sajūta, ka es kļūstu arvien labāka, ka aug kompetence. Man ir arī svarīgi darīt darbu nevis vienai, bet kaut kādā struktūrā, jo tur ir šis sociālais elements. Nu, jo tu esi eksperts tāpēc, ka tu tiec atzīts par ekspertu, novērtēts. Ir jādarbojas konkrētā sfērā, jāsadarbojas ar cilvēkiem un jāpierāda sava ekspertīze. Svarīgi atkārtot, ka būšana ekspertam nav tituls, ko es vēlos iegūt, bet gan tieši kompetences un atzītās kompetences izjūta. Ne tikai kā mērķis, bet arī kā process. Man nav tā, ka es pa tukšo šobrīd daru darbu bez intereses. Kāpēc man patīk šo darīt? Jo tā ir pozitīva stimulācija. Es jūtos stimulēta, es jūtos aktīva, es jūtos nodarbināta. Es jūtos aizrauta.
Ļoti interesanti, ka tu nemini finansiālus apstākļus un apsvērumus kā motivāciju.
Es zinu, ka tai jābūt motivācijai, un, protams, tai vajag būt. Pagājušogad man vispār nebija naudas – ja nebūtu VKKF, nezinu, ko es darītu –, bet mani absolūti nemotivē nauda kā tāda. Es varu sevi piespiest transkribēt kaut kādas nenormāli garlaicīgas intervijas, bet arī tas man ir prasījis stimulantu lietošanu, es to pati no sevis nevaru. Ja man nav tādas intereses, kura ir saistīta tieši ar interesi darīt šo lietu, nevis darīt to kaut kā cita dēļ, man ieslēdzas executive dysfunction (vadības funkciju traucējumi – angļu val.).
Ir daudz arī ārējo apstākļu. Ja man nav ritma, ja man nav drošības sajūtas, kas nāk no cilvēkiem, ja man nav pareizo medikamentu, kas ir antidepresanti, ja man nav… Nu, tas viss kopā veido to, ka man vispār ir enerģija būt ieinteresētai kādā lietā un sākt to darīt. Nepietiek tikai ar interesi, jo, kad man nebija šo lietu, jā, mani kaut kādas lietas interesēja, bet es tāpat nespēju pārslēgties uz to darīšanu.
Vai tev kāds ir palīdzējis meklēt darbu un, ja jā, tad kas?
Internets. Vairumu darbu esmu dabūjusi, ierakstot feisbukā: “Yo, es meklēju darbu.” Un tad es dabūju darbu, jo kāds padalās ar to ierakstu. Mamma arī man palīdz štukot, viņa man iemācīja, kā prasīt naudu, ar kādu attieksmi tam pieiet, kas viss arī ir ļoti būtiski, jo vajag sevi izlikt ārā, lai darītu šādus darbus un pelnītu sev naudu. Tur neder tādas taktikas kā absolūta pazemība un nerunāšana par sevi, ir jāpārkāpj tam pāri.
Kas tev darba meklējumos ir sagādājis vislielākās grūtības?
Man ir bijušas problēmas saprast, kā veidot CV, jo, lasot rakstus, es atklāju, ka cilvēki piekoriģē savus CV atkarībā no tā, kur tos sūta, kaut ko izņem utt. Man likās, ka tur jābūt visam, jo tā teica skolā. Izrādās, nē. Tad vēl es atklāju, ka cilvēki dažkārt CV melo. Es biju vienkārši šokā, kad uzzināju, ka cilvēki melo vairāk par tādiem baltajiem meliem. “Jā, nezinu, viss okei!” – tie ir normāli meli, ko es iztēlojos, nevis, ja kāds raksta CV skillus (skills – prasmes – angļu val.), kuru viņam nav, es nevarētu to trauksmi izturēt, es nevaru melot, teikt reālas nepatiesības. Es esmu šokā, ka tā ir lieta!
Tas vēl tas vienkāršākais. Bet tad reizēm tās motivācijas vēstules... Tiktāl esmu sapratusi, ka motivācijas vēstule nav par to, ka vienkārši pastāsti, kāds tu esi labs darbinieks. Nē, tur ir vēl kaut kāds slānis, patiesībā vajag sajust, kas ir tas, ko viņi grib izlasīt, un tad vajag savienoties ar kaut kādu Svēto Garu... Es nesaprotu to procesu, vajag uzminēt, ko viņi varētu gribēt dzirdēt, kas viņiem varētu patikt, kas dažkārt ir tādas universālas lietas kā pastāstīt, ko tu esi darījis, bet vienlaikus tādā humble (pieticīgs – angļu val.) veidā un tādā veidā, kurš uzreiz parāda, ko tu varētu darīt viņiem, bet arī tā, lai neizklausies pārāk needy (cimperlīgs – angļu val.), un tā, lai vienlaikus proti novilkt robežas, bet arī esi ļoti atvērts un elastīgs, un es vienkārši sēžu un nesaprotu.
Man ir bijušas tikai divas darba intervijas, jo liela daļa vienkārši neatbildēja. Sūtīju ļoti daudz pieteikumu, jo atradu darba sludinājumus un lasīju aprakstus, bet tie apraksti ir tik sasodīti abstrakti! Es gribētu, lai darba aprakstā kādā portālā ir vienkārši aprakstīta viena diena darbā. Praktiskas lietas, kas būs jādara. Tur ir tā: “Meklējam atvērtus, uzņemties spējīgus, komunikablus cilvēkus lieliskā kompānijā Rīgas centrā.” Kas man būs jādara? Kāds man vispār pateiks? Vai es vienkārši ieradīšos un no manis gaidīs, ka zinu? Man riebjas nesaprast.
Es ļoti reti esmu pieteikusies darbos, jo bieži nesaprotu, ko iekļauj amats. Īpaši tādi amati kā PR speciālists vai, es nezinu, mediju cilvēks. Katrs to tulko pilnīgi citādi. Tas, ko viņi tev liks darīt, tas, ko viņi no tevis sagaida – to viņi nekad neuzraksta –, un tad nu es nepiesakos tajā darbā. Es nevaru vienkārši šitā kaut ko sūtīt, nezinot uz ko! Ja nu mani paņem? Tad es nevarēšu saprast, kā aiziet prom. Man šādi ir bijis. Sākot līgumattiecības picērijā, piemēram, es ļoti ātri sapratu, ka šis riktīgi nav man, un es turpināju tur strādāt nenormāli ilgi, jo man nebija ne jausmas, kā lai es aizeju. Es nesaprotu, kā lai es pamatoju to, ka man jāiet prom. Kā lai paskatos kādam acīs un pasaku: “Jūs mani paņēmāt, jūs man maksājāt algu par sešiem mēnešiem, bet vispār man tā kā grūti.” Un vēl tu esi jauns, un tad būs: “Jā, tev ir grūti, šitā jaunā paaudze, viņiem viss grūti, viņi tik jūtīgi.”
Vai tu esi savās darbavietās runājusi par šīm diagnozēm, vai arī, pat neminot diagnozi vārdā, iezīmējusi, ka tev ir grūtības ar specifiskām lietām, kas varētu būt ar to saistītas?
Ir skaidrs, ka visām šīm diagnozēm ir stigma. Man liekas jēdzīgāk vienkārši pateikt, ko tu nevari un ko vari, jo citiem tāpat nav skaidrs, ko tā diagnoze nozīmē. No otras puses, man bija grūti saprast, kā to nokomunicēt, jo es jutos, it kā atrunātos, kad teicu, ka man kaut kas ir grūti. To uzreiz tā arī uztvēra – varbūt ne tādā klaji rupjā veidā –, ka es atrunājos, nu, visiem ir grūti, es slinkoju. “Kā – trūkst uzmanības? Nu, vienkārši sakoncentrējies!”
Es teicu, ka man ir uzmanības problēmas un grūti pieslēgties lietām. Es arī skaidroju, ka man ir grūti birojā strādāt uz vietas, jo tajā vidē man ir grūti koncentrēties. Tas, ko es neminēju: arī visa tā sociālā uzbūve man likās fake (viltus, samākslota – angļu val.), es nespēju justies ērti, tas radīja stresu. Un tad vēl tā sajūta, ka visu laiku skatās uz pirkstiem.
Nu, es teicu par to uzmanību un arī par depresiju, kas man tajā laikā bija. Līdz ar to man ļāva vairāk no mājām strādāt, bet es jutos vainīga, ka man ir kāds jāapgrūtina, ka man tas ir jāsaka. Tās ir reālas problēmas, bet man ir grūti tās paskaidrot tādā veidā, lai cilvēkiem būtu skaidrs. Viņi turpina gaidīt, ka tev tūlīt pāries, tikai tagad pāris dienas grūti un tad viss, atkal saņemsies. Viņi nesaprot, ka tās tevi ietekmēs visu dzīvi vismaz kaut kādās sfērās. Ir lietas, ko nevari darīt, lai, piemēram, nesāktos depresīvs stāvoklis. Nu, vai ir kaut kas ar telpas uztveri, izvietojumu, šīm lietām. Kaut kādā brīdī pārstāju to teikt, jo ar katru nākamo reizi sāku justies tā, it kā es to teiktu atkal un atkal, un atkal un viņi gaidītu, kad tas pāries. Tā kā salauzta kāja pāriet, piemēram, vai ne? Tā arī bija vienīgā reize.
Un citur neko?
Šajā darbā nav nepieciešamības. Man ir jādara diezgan maz lietu, es varu jebkurā laikā pateikt, ka jūtos mentāli sagurusi, es varu pārcelt darāmo. Nav tik strikti, un līdz ar to es neredzu jēgu daudz ko teikt, ja tas neietekmē manu darbu vai tā robežas, kuras ir viegli novilkt bez nekādiem liekiem jautājumiem. Es nejūtos slima, es vienkārši redzu, ka man ir kaut kādi ierobežojumi un ka ir lietas, kuras jādara specifiskā veidā. Ja es varu to nokomunicēt arī bez nekādu slimību – ak, cik drausmīgi, ka es tagad izmantoju to vārdu, nu, diagnožu! – piesaukšanas, kas cilvēkus sabiedē, tad ir labi. Tas man šobrīd der.
Vēl viens iemesls, kāpēc, manuprāt, ir grūti vietās, kurās no tevis kaut ko sagaida, par to runāt, ir tas, ka eksistē "Tik Tok" un "Instagram", kuri ir radījuši cilvēkos skepsi vispār pret jebkādām mentāliem traucējumiem. Man nav enerģijas sevi attaisnot vai teikt: “Jā, es zinu, visiem jau tagad liekas, ka viņiem kaut kas ir.”
Man šķiet, ka sociālajos tīklos autisms un UDHS ir kļuvuši par trendu. Tam ir kaut kāda pozitīvā puse – palielinās atpazīstamība, un līdz ar to ir cilvēki, kas tiešām atrod izskaidrojumu grūtībām savā dzīvē –, bet, no otras puses, man nepatīk tas, ka šādas nopietnas lietas kļūst par trendu. Īstenībā tie ir reāli apgrūtinājumi. Tāpat man nepatīk tas, ja visi mēģina ar to identificēties. Cilvēki, it kā mēģinādami izrādīt empātiju, saka, ka viņiem arī ir tādas grūtības vai ka visiem tā ir. Nu nē, nav!
Ļoti, ļoti labs teikums kaut kur bija par to, ka tās izpausmes, kas ir raksturīgas neirodiverģentiem cilvēkiem, piemīt visiem. Runa ir par smaguma pakāpi. Visus apgrūtina trokšņi, visi nogurst, ja ir skaļa telpa, kurā visi bļauj, bet vai visiem ir tā, ka viņi aiziet uz veikalu un trijās minūtēs sāk absolūti nesaprast, kas notiek? Vai tiešām tā ir katrreiz, ieejot veikalā? Tur ir šīs krāsas, šīs skaņas, šīs smaržas, vajag visu laiku būt ar austiņām, citādi sākas panika vai stress, vai gribas raudāt.
Saistībā ar darbavietām – jā, protams, visiem ir grūti svešā darba vidē un ar svešiem darbiniekiem. Man nav daudz atmiņu par vienu no maniem pirmajiem darbiem, jo tur jutos tik nekomfortabli, ka nevarēju pastrādāt tikai tāpēc vien, ka tik ļoti centos “atslēgties” no būšanas tur. Es nesapratu, kā man jāuzvedas. Tas izklausās nenopietni, bet es biju tajā situācijā, nesapratu, kā man jāuzvedas, un tomēr sapratu, ka ir kaut kāda etiķete. Es neatcerējos, kā uzvedos parasti, kad esmu drošā vidē, bet man bija kaut kā jāuzvedas un es nezināju, kā, un tas radīja nenormālu stresu un paniku. Un vēl papildus tika sagaidīts, ka iešu ar kolēģiem runāties un draudzēties, jo jābūt šai komunikācijai, un tas bija vienkārši drausmīgi. Tolaik es sāku riktīgi daudz lietot alprazolamu, es nevarēju to izturēt. Absolūti nē.
Interesanti – tu teici, ka izklausās nenopietni. Es saprotu to nedrošības sajūtu. Man liekas, ka cilvēkiem, kas ir tipiski attīstījušies, tas viss izskatās pēc nenopietnas attieksmes. Kad vēl nezināju to, ka man ir autisms, savas grūtības pati saucu par piecgadnieku problēmām, tās noniecinot. Es tā vairs nedaru. Bet tagad domāju, cik šausmīgi grūti ir pārliecināt citus cilvēkus par to, ka tās ir reālas, nopietnas problēmas, nevis nenopietna attieksme.
Mēs ar draugu nesen bijām Grieķijā, bija jau kāda trešā diena, mēs gājām caur pilsētu, un es jutu, ka kļūstu overstimulated (pārstimulēta – angļu val.). Mēs iegājām kafejnīcā, un es nesapratu, vai varu iet uz tualeti, nepaņemot dzērienu. Viņš teica: “Nu, aizej un paņem dzērienu!” Un es stāvēju un nevarēju. Un viņš nesaprata. Beigās mēs to atrisinājām un izrunājām. Es skaidroju, kāda ir šī sajūta, kad esi nenormāli pārstimulēts un neko vairs nesaproti un parādās kognitīvas grūtības saprast, kā var uzvesties, tev vairs nav vietas galvā tam, un tad vēl ir jāveic darbības. Viņš teica, ka no malas viņam tajā brīdī izskatījās tā, it kā man būtu kaut kāds niķis.
– Vai tu aiziesi pasūtīt dzērienu?
– Nē.
Nu, tā tas varētu izskatīties no malas, bet pēc tam viņš saprata. Laiku pa laikam, es redzu, ir šie brīži, kuros, paskatoties no malas, izskatās, ka es atsakos darīt kaut kādu vienkāršu lietu. Kur ir problēma, vai ne, nevar jau redzēt, ka manī iekšā ir pilnīgs shutdown. Es nevaru, es nezinu, kur ir tualete, nezinu, vai tur var iet; ja nu man prasa, kāpēc es eju uz tualeti bez dzēriena!? Un es nezinu, kur ir jāiet, un bārmene runā ar kaut kādiem cilvēkiem! Un no kuras puses ir jāiet pie letes? Un ir skaļš, un viss ir vienkārši pilns! Un tas aug.
Jā, pilnīgi pazīstamas pieredzes. Man tās ir sagādājušas daudz problēmu agrāk dzīvē, konfliktus attiecībās. Notiek kaut kas šāds, cilvēki, ar ko esmu kopā, domā, ka man ir niķis, es nespēju paskaidrot, kas notiek, otrs cilvēks mani nespēj saprast, un rodas kaut kāda rīvēšanās. Man nav arī vārdu, lai izskaidrotu, kas notiek, es vienkārši nevaru.
Īpaši tajā situācijā, ja vēl no tevis prasa paskaidrot.
Nu ja, nevar arī parunāt!
Jā, tu nevari parunāt, tu esi kādā pilnīgā… nu, es nezinu, tur ir panika, tur ir emergency (ārkārtas situācija – angļu val.), tev vienkārši vajag apsēsties un lai kāds kaut ko sakārto.
Un lai man neuzdod nekādus jautājumus, no manis neko nepieprasa, lai man nav jāizdara nekādas izvēles vai vispār kaut kas jādara. Es to nevaru!
Jā, jā, tur vairs nav telpas. Bet to paskaidrot.... Man kaut kādā ziņā ir paveicies ar to, ka es uzaugu literārā ģimenē un studēju filozofiju. Tas ir devis prasmes pēcāk noformulēt, kas tajā brīdī notika, un censties to paskaidrot tā, lai to saprastu. Bet vairumam cilvēku nav šādu privilēģiju, tā nav norma – varēt pašam saprast, kas notiek, kur nu vēl paskaidrot citam, kuram nav šādu problēmu. Man liekas, primāri tāpēc esmu hiperfokusējusies uz komunikācijas pragmatiku. Es atceros, kā jutos, kad biju maza – neviens neko nesaprot, un es nevaru nokomunicēt to, kas ar mani notiek. Tās ir tik komplicētas lietas, kas ar mani notiek jau kopš ļoti agra vecuma. Šī izjūta, ka esi bērns, kuru neuztver nopietni, radīja vēlmi attīstīties, lai varētu to nokomunicēt, bet es aizvien nejūtu, ka spētu gana skaidri aprakstīt šīs lietas.
Tas, kā tu aprakstīji pārstimulācijas sajūtu, ir ļoti līdzīgi tam, kā arī es to aprakstu. Es esmu teikusi, ka galvā viss sastrēgst, it kā mēģinot tikt cauri kaut kam ļoti šauram. Tur vairs nav vietas nekādai informācijai.
Pirms es sāku domāt par autismu vai UDHS, man bija daudz vairāk konfliktu. Nu, es arī biju jaunāka un tāpēc vairāk konfliktu. Biju daudz nestabilāka. Kaut kad taisījām suši, un izrādījās, ka nav pareizās sojas [mērces] mājās, un man pilnīgi aizgāja ciet, es nevarēju paskaidrot, kas notiek. Nu, pārstimulāciju var paskaidrot, bet šos meltdowns (emociju izvirdumus — angļu val.)… Es domāju par to, kā mēs ēdīsim labu suši, bija bišķi cerība, un šis plāns sabruka, jo mājās nebija pareizās sojas mērces.
Es tagad esmu samazinājusi visus stresorus dzīvē, tāpēc šobrīd man nav meltdowns, jo vispārējais stresa līmenis ir lejā. Pašlaik daudz nestrādāju, taču, tiklīdz kā es savā dzīvē iepinu darbu, tā man ir stress un līdz ar to visu laiku ir meltdowns par sīkumiem.
Es piekrītu tev, ka darbs stresa līmeni ļoti paceļ, tāpēc cenšos ļoti piesardzīgi ar šo darbu, jo zinu, ka man ir tas sākuma hype (pacilājums – angļu val.) – kaut kas foršs notiek, un līdz ar to man palielinās enerģijas līmenis. Tad es kļūstu mazliet reckless (bezatbildīga – angļu val.). O, varētu vēl šito darīt! Un vēl varētu to publikāciju! Un tad, ja pārspīlēju, es nonāku līdz izdegšanai. Mans draugs man katru dienu saka: “Es ļoti priecājos, ka tev labi iet, bet, lūdzu, nepārpūlies, paguli!” – un es arī mēģinu sev to atgādināt, jo zinu, ka man ir tāda tendence – es aizeju nenormālā fiksācijā uz kaut kā darīšanu. Tagad ar šo daļēji novirzīju mūsu sarunu atpakaļ uz darba tēmu. (Smejas)
Kādus tu iztēlojies savus ideālos darba apstākļus? Vai kāds atbalsts un pielāgojumi tev noderētu?
Mani ideālie darba apstākļi ir šobrīd. Tas ir saistīts, pirmkārt, ar to, ka man ir rutīna. Ja man nav šīs iestrādātās rutīnas – režīms, ēdiens, miegs –, tad viss pārējais vienkārši sagrūst.
Man ir darbi, kuri ir uzdevumu veida: tas nozīmē, ka ir konkrēts task (uzdevums – angļu val.), kas jāizdara, ir diena laika viņu izdarīt, bet nav konkrēta darbalaika. Un tad es varu šo task iekļaut savā dienā. Tā man ir šobrīd. Man ir svarīgi, lai darbs ir pa uzdevumiem, jo tad es varu safokusēties, un lai tie ir ātri izdarāmi, sadalāmi, jo man ir dopamīns no tā, ka esmu izdarījusi šo uzdevumu, un tad man ir enerģija nākamajā dienā nākamajam uzdevumam. Tas man ir ideāli.
Otrkārt, man nav obligātas nepieciešamības satikt nevienu cilvēku darba dēļ, visa komunikācija ir veicama caur e-pastu, caur "WhatsApp". Ir daudz dienu, kurās nespēju satikt cilvēkus sejā vispār, man nav tam enerģijas, jo komunikācija paņem nenormāli daudz spēka, it īpaši, ja tie ir cilvēki, kurus es nepazīstu vispār vai ar kuriem ir tikai striktas darba attiecības.
Nav arī šīs spiestās vajadzības, ka darba dēļ man būtu sev jādara pāri dienā, kad es esmu vāja, patērējot enerģiju, kuras man nav. Man ir svarīgi tas, ka es varu pateikt: “Ā, es šodien nevaru,” – un reakcija uz to ir: “Jā, okei.” Proti, reakcija ir ļoti skaidra un bez liekām emocionālām padarīšanām, lai es pati nejustu nepieciešamību atvainoties vai spēlēt small talk spēlīti kā “Piedodiet, man ļoti žēl”. Tā vietā es saku: “Šodien man nav spēka, es labprāt šo darītu rīt.” Ja nē, tad var meklēt citu risinājumu. Lai viss ir skaidrs, lai komunikācija ir skaidra. Okei, ja viņiem vajag to šodien, tad varbūt viņi var kādam citam to palūgt. Bet es jau sākumā teicu, ka man ir svarīgi, lai neviens no šiem darbiem nebūtu tāds, ka tūlīt un tagad vajag, tas man uzliek nenormālu spriedzi, un no spriedzes es nevaru pastrādāt.
Vēl man ir svarīgi, ka man nav saistību. Tagad es būšu ārštata darbinieks, tas man der. Man der autorlīgumi, bet es nevaru būt štata darbinieks, arī tas man uzliek spiedienu, sajūtu, ka es esmu ilgtermiņa attiecībās, nepazīstot otru cilvēku vispār – līdzībās runājot. Man vajag sajūtu, ka es jebkurā brīdī varu aiziet, jebkurā brīdī pateikt nē un iet prom, lai nav sajūtas, ka es kaut ko viņiem atņemu, lai man nav sajūtas, ka kaut kādas attiecības tiek salauztas. Tas man arī šobrīd ir. Nu, es nejūtos ieslēgta, tas radītu stresu.
Jā, un tas viss ir saistīts ar kultūru. Un man ir brīvība runāt ar cilvēkiem un to tekstu apstrādāt, un šobrīd es iegūstu arī feedback (atgriezenisko saiti – angļu val.). Es teiktu, ka diezgan ideāla situācija. Un uzdevumi ir mainīgi, tas ir svarīgi, katru reizi ir jādara kaut kas mazliet cits. Es nevaru darīt to pašu lietu, man, vienkārši sakot, ir garlaicīgi. Vēl viens termins, kurš izklausās nenopietni. Ja man kļūst garlaicīgi darbā, es zaudēju spēju to darīt vispār.
Bet tu lieto stimulantus?
Nē. Man tie izraisīja nenormālu trauksmi un bezmiegu. Man liekas, ka man antidepresanti palīdz. Man ir divi antidepresanti, un viens no tiem ir SNAI (serotonīna-norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitors – aut.). Tagad ir okei. Zini, tu domā, ka tev ir trauksme, tad tu domā, ka tev ir UDHS, tad izrādās, ka tev vienkārši ir autisms.
Vai arī ir visi trīs.
Es jūtu, ka tagad, jo vairāk esmu izstrādājusi sev rutīnu, jo mazāk man ir UDHS simptomu. Izdegšana bija reāla problēma, un, paejot ilgākam laikam, redzu, cik tā bija liela, bet tajā brīdī es nebiju sākusi domāt par autismu vai ko tādu. Man visu dzīvi likās, ka es esmu haotiska un aizmāršīga, un nespēju neko daudz ar to izdarīt. Tad es sāku saprast arvien vairāk – okei, patiesībā nav tā, ka es esmu slinka, bet mani vienkārši viss nogurdina vairāk nekā citus cilvēkus, tajā skaitā socializēšanās.
Runājot par izdegšanu, man likās, ka cilvēks var būt izdedzis tikai tad, ja viņš strādā divdesmit stundas dienā. Tad viņš var teikt, ka ir izdedzis. Ja viņš nonstop (nepārtraukti – angļu val.) skrien, katru dienu izdara kādus divdesmit uzdevumus. Bet es pat nespēju izdarīt vienu uzdevumu, kā es varu būtu izdegusi, ja es neko īsti nedaru? Ja es neesmu izdarījusi to, kas man jādara, kā es varu teikt, ka esmu izdegusi? No kā?
Tagad es redzu, ka par zemu novērtēju, to, cik ļoti daudz enerģijas paņem jau tādas darba laikā neieskaitītas lietas kā runāšana ar cilvēkiem, runāšana ar kolēģiem. Būšana darba vidē pati jau paņem 70% mana RAM (operatīvā atmiņa – aut.). Un vēl viss šis pārgurums un spiediens, ko sev esmu likusi virsū kopš pirmās klases, jo arī skola bija ilgtermiņā nenormāli traumatisks process. Es negāju nekāda īpašā skolā, es gāju parastā centra skolā. Tas viss ir radījis nenormālas grūtības atrast motivāciju vai spēku, vai enerģiju kaut ko darīt, jo nav vairs rezervju vispār. Īsti arī nav, no kā smelties šīs rezerves, nav laika apstāties, jo ir jāturpina kaut ko darīt, lai gan jau esi mīnusos. Un vēl jūties nenormāli vainīgs par to, ja nevari izdarīt laikā vai kvalitatīvi tos darbus, ko tev dod, kuri jau tāpat nav nekādi smagie celšanas darbi – vienkārši jāuzraksta e-pastiņš, jāizrediģē teksts. Tu sēdi pie datora siltā telpā un rediģē literatūru, un kā tu vari atļauties būt izdedzis vēl un sūdzēties par savu dzīvi? Nu, come on (saņemies – angļu val.)! Padomā par cilvēkiem padomju laikos vai Āfrikā! Tā iekšējā sajūta ir tāda, ka sev neļauj būt nogurušam, jo neesi to pelnījis. Nekāda veida pielāgojumi tajā laikā man nebūtu palīdzējuši, man vajadzēja ilgu laiku, kurā sakārtot savu ikdienu, atgriezties pie tik normāla mentālā stāvokļa, ka es guļu katru nakti, ēdu – pamatlietām, kuru man nebija. Ja nav to, tad ko tas dos, ja varēsi dienā darīt vienu darbu mazāk?
Jā, un savos draugos, kuri arī ir kaut kādos veidos jutīgi vai diverģenti, redzu, ka arī viņi sevi mēģina dzīt pēc neirotipiska standarta un līdz ar to nedod sev laiku atpūsties, jo nejūtas to pelnījuši. Viņiem arī uzaugot ir teikts, tāpat kā man, ka viņi ir pārāk slinki vai čīkstulīgi, nevar saņemties. Un tad tu riktīgi identificējies ar to, ka esi vienkārši slinks. Un ja vēl tev vajag, lai lietas ir interesantas... Tam ir kaut kāda konotācija – ā, nu, tu gribi vienkārši darīt kaut ko, kas ir fun (jautrs – angļu val.), visi darbi nevar būt fun. Man liekas, ka šim vārdam arī ir stigma, ka interesants ir kaut kas bezjēdzīgs vai kaut kas bērniem, bet interesantums tomēr ir cieši saistīts gan ar dopamīna izdali, gan vispār to, kāpēc smadzenes grib kaut ko darīt. Ja tas nav viņām interesants, tad jābūt citai motivācijai, bet viena no problēmām, ko redzu savās smadzenēs, ir, ka tad, ja process pats nav interesants, manas smadzenes atsakās veikt darbību vispār. Man ir jālieto zāles, lai es varētu to izdarīt. Es fiziski nevaru. Ir bijušas reizes, kad jātranskribē kaut kāds teksts un es klausos un nevaru neko izdarīt, es nevaru neko uzrakstīt, man ir meltdown, un es nespēju to padarīt.
Es šādi uzmetu žurnālu. Viņi man bija atsūtījuši interviju transkribēt, un es vienkārši nevarēju.
Jā, kā lai paskaidro cilvēkiem, ka tu vienkārši nevari? “Nu, vienkārši izdari!” Bet tu nevari, un ir ļoti grūti paskaidrot, kā tas var būt, ka vienkārši nevari. “Nu, klausies tekstu un pieraksti!”
Pat zinādama, ka man ir šādi traucējumi, es joprojām pati sevi pieķeru pie tā, ka sevi spiežu saņemties. Tas jau nav saņemšanās jautājums. Es kaut ko nevaru tāpēc, ka es to nevaru, nevis tāpēc, ka es nesaņemos.
Man liekas, cilvēki neizprot, kāda ir smadzeņu funkcija tajā, kādas lietas mēs darām, un tāpēc jau to neuztver nopietni. Cilvēki uztver gribu kā kaut kādu mistisku rīku, kurš ir atdalīts no smadzenēm, neredzot smadzenes kā fizisku orgānu ar konkrētām funkcijām – ja kaut kas tur nenotiek, tad tur neko nevar vienkārši gribēt. Tu nevari sev pateikt: “Vienkārši dari to!” Kas to dara? Tavas smadzenes! Ja tur trūkst kaut kādas vielas vai nav kaut kāda savienojuma, tad tu nevari to izdarīt. Un man liekas, ka šie cilvēki pārsvarā it kā tic zinātnei, bet tad, kad es nonāku pie šī jautājuma, viņi pēkšņi aizmirst par zinātni, aizmirst par to, ka smadzenes ir reāls orgāns, kas esi tu vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz funkcionālām spējām. Pēkšņi parādās kaut kāda “griba”, “saņemšanās”, kuras nāk, es nezinu, no Dieva. Kas ir tas, kāpēc tu vari pacelt papīru, kas ir tas, kāpēc tu kaut ko dari, kāds ir tas ķīmiskais process, kas to vada? Kamēr to neizprot, tikmēr mentāli traucējumi izklausās pēc okultas, ezotēriskas vāvuļošanas, pēc kaut kā nenopietna, “sieviešu blēņām”, filozofēšanas. Un es jūtu, ka liela tiesa manis arī aizvien tā domā. Es zinu, ka tas ir nopietni, bet esmu tik ļoti saradusi ar šo sajūtu, ka tās ir blēņas un atrunas, ka man sev jāatgādina atkal un atkal, ka runa ir par primitīvu bioloģiju. Tas, ka ticēsi kaut kam un kaut ko vēlēsies, neietekmēs to, kā darbojas ķermenis.
Ko noderīgu tu varētu ieteikt citiem pieaugušajiem ar autiskā spektra traucējumiem, kas meklē darbu?
Man liekas, ka ir svarīgi veikt sevis novērošanas, sevis saprašanas procesu vismaz tiktāl, lai saprastu, ko tu nevari, jo jāsaprot, kas ir tās ne-kompromisa robežas. Citādi ir risks, ka visam kam piekritīsi. Vajag saprast, cik liela kapacitāte tev ir dienā izdarīt lietas tā, lai to darītu regulāri un ilgtermiņā, nevis vienreiz, jo citādi atkal un atkal attapsies darbos, kuri atņem nenormāli daudz spēka, un tas atkal atsāks to ciklu, kurā tu pārgursti, ej prom un ņem pārtraukumu, lai atgūtos. Ir svarīgi saprast, kas ir lietas, kuras reāli nevari, nu, nevari un viss, par kurām nevar diskutēt, kuras ir non-negotiable (neapstrīdamas – angļu val.). Ir lietas, ko citi var, bet tu nevari, un tev nevajadzētu justies spiestam darīt lietas, ko tu nevari, vienkārši tāpēc, ka cilvēks, kuram nav šāda veida problēmu, to var.
Vēl ir svarīgi saprast, kas notiek, kad tu dari to, ko nevari, lai atcerētos, kāpēc to nevari darīt. Nu, kādi ir reālie riski? Varbūt izskatīsies slinkāks, bet vismaz nepārstāsi ēst uz nedēļu, tev nebūs bezmiegs. Ja es strādāšu ofisa darbu, tad mani tas iedzīs depresijā. Es pārstāšu ēst, es atsākšu lietot alkoholu, tā ir bijis katru reizi. Ja es negribu gribēt nomirt, tad es nevaru strādāt darbu, kurš man liek justies nožēlojami. Labāk izskatos mazliet cimperlīga, slinka “jaunās paaudzes” meitene, bet negribu uztaisīt pašnāvību. Vismaz es gribu dzīvot! Mana pieredze man palīdzēja saprast, ka mana izvēle ir vai nu gribēt uztaisīt pašeni, vai arī pelnīt mazliet mazāk un likt cilvēkiem dažkārt man pielāgoties. Un šādi ir labāk nekā gribēt nomirt un padarīt apkārtējiem cilvēkiem dzīvi par elli caur to, ka esi absolūti nelaimīgs visu laiku un konstanti raudi.
Jā, tas sakrīt ar to, pie kā es esmu nonākusi.
Tā ir. Man nelikās, ka es varēšu strādāt. Es lieku ļoti lielas cerības, ka varbūt šoreiz būs citādi. Līdz šim brīdim man nelikās, ka darbs vispār būs iespējams. Lai gan ir vēl par agru spriest, vai šis ir ilgtermiņa variants, vai ar laiku tomēr nesaskaršos ar tām pašām problēmām, ar kurām esmu saskārusies agrāk. Tas, cik es esmu darbspējīga, ir cieši saistīts ar to, kādā mierā ir mana dzīve: vai tur ir miers, vai nenotiek nekas traks, kur aiziet mana enerģija. Ar gadiem, jo vairāk notiek tādas lietas, jo ātrāk es spēju atgūties, bet tik un tā. Mani tomēr ļoti ietekmē notikumi, es esmu ļoti emocionāli jūtīga.
Man arī tā ir.
Ja tagad būtu astoņpadsmitais gadsimts un mēs būtu bagātas sievietes kādā dzimtā, mūs varētu sūtīt uz kaut kādu Vidusjūras rehabilitācijas centru, kur visu laiku varētu spēlēt klavieres, spēlēt dambreti, lasīt sieviešu literatūru. (Smejas) Labi, ko es te fantazēju.
Sarunājās un sarunu pierakstīja Anna Bindere. Projekts tiek īstenots Erasmus+ projekta "Perspective" ietvaros, un to finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie viedokļi un uzskati ir tikai un vienīgi autora(-u) viedokļi, un tie ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Komisijas viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Komisija par tiem nevar uzņemties atbildību. Projekta numurs: 2023-1-SE01-KA220-VET-000156500.